Kategorijas: Kara sākums, Viktors Kolokoļņikovs

Ko atceraties par pašu kara sākumu?

Kaut ko atceros par astoņpadsmito jūniju, divdesmit otro jūniju, tā bija svētdiena. Es jau biju nopircis biļetes uz Polocku. Divdesmit otrajā mēs ar zēniem pulcējāmies makšķerēt. Savācām makšķeres un viss. Bet divdesmit otrajā četros no rīta mani pamodināja sprādziens, un šāviņa šķemba izsita stiklu. Stikli lidoja uz visām pusēm, bet nebija pārāk bīstami. Tie mētājās pa visu grīdu. Es tos vēl karstus salasīju. Pēc tam es to stiklu nēsāju kā talismanu. Evakuēties mums neizdevās. Fašisti okupēja pilsētu otrajā dienā. Trīs vai četras nedēļas domājām (apmēram tā mēs skaitījām), ka atnāks Sarkanās Armijas daļas un sitīs fašistus. Mēs pat tādu dziesmu dziedājām: Mazām asinīm spēcīgs sitiens! Ticējām. Starp citu, mana dzīve izveidojās tā, ka es biju personīgi pazīstams ar pēdējo Brestas cietokšņa aizstāvi, majoru Gavrilovu. Tā iznāca, ka viņš atbrauca vēlāk pēc gūsta Krasnodarā, tur mēs iepazināmies. Es viņu ielūdzu vēl šeit Grodņā. Viņš arī, mēs visi sēdējām un gaidījām. Karojām, un Gavrilovs saprata, ka neviens pie mums neatnāks, vajag karot līdz pēdējam karavīram. Vajadzēja izlemt, kā karot. Mūsu priekšā bija ienaidnieks, pretinieks, apbruņots līdz zobiem, pieredzējis kara lietās, ļoti pieredzējis. Ienaidnieks bija nežēlīgs un nesaudzīgs. Ar viņu vajadzēja karot.

Un ko vēl atceraties?

Atveda kareivjus nošaut. Uz turieni viņus atveda, izraka bedri, tur tāds pakalns, mežs, grāvis visapkārt, tur cilvēki vēlāk staigāja, zeme vēl kustējās. Norīkoja cilvēkus, lai aizbērtu kārtīgi to bedri, jo te vienā vietā bija kāja, te otrā – bija roka. Tagad cilvēki tur vāc skābenes.

Tātad tur stāv piemineklis!

Piemineklis ir nolikts pie ceļa, bet tur tālāk ir mežs pāri tīrumam. Tur mana klasesbiedrene pļāva zāli, tur bija zemes gabali – privātīpašums. Viens no atvestajiem sāka bēgt, bet tad sāka šaut ar automātu. Mana klasesbiedrene paskrēja tālāk, tur bija biezāks mežs. Atveda cilvēkus segtās automašīnās, uz pleciem vai rokās viņiem bija paunas. Runāja, ka tie bija ebreji. Manuprāt, neviens viņus nepārapbedīja. Mūsu Pāvels (švāģeris) gāju uz rajona izpildkomiteju un teica, ka ir vajadzīgs piemineklis. Vecākie iedzīvotāji vēlāk uztaisīja pieminekli. Viņi bieži te atnāk, un viņi stāstīja, ka zeme tajā laikā kustējās. Virsotne vēl tagad ir palikusi.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natalia Ivashchanka, Kaeniya Adasik