Главная
-
Aizritējusi LU un DU Humanitārās fakultātes pētnieku un studentu tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcija
No 2017. gada 1. jūlija līdz 2017. gada 6. jūlijam Daugavpils Universitātes (DU) Humanitārā fakultāte (HF) kopā ar Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultāti (HZF) rīkoja tradicionālās kultūras mutvārdu vēstures ekspedīciju Daugavpils novadā. Tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcijas mērķis bija izpētīt Daugavpils novadā dzīvojošo etniskās, reliģiskās, valstiskās identitātes aspektus. Ekspedīcijas vadītāja – LU prof., Dr. habil. philol. Janīna Kursīte. No DU puses ekspedīciju koordinēja DU Latvijas studiju centra vadītāja prof. Maija Burima, Latviešu literatūras un kultūras katedras doc. Valentīns Lukaševičs. Lauka pētījumos piedalījās DU HF ABSP “Filoloģija” (latviešu filoloģija) un DSP “Literatūrzinātne” studējošie. Ekspedīcijas dalībnieki intervēja Kalupes, Vaboles, Višķu, Līksnas, Biķernieku, Naujenes, Maļinovas, Silenes, Sventes, Medumu, Skrudalienas pagastu iedzīvotājus, lai veiktu tradicionālās kultūras liecību un mutvārdu vēstījumu segmentu fiksēšanu. Kopā ekspedīcijā piedalījās 34 dalībnieki. Ekspedīcijas laikā tika pierakstītas vairāk kā 50 mutvārdu intervijas. DU pētnieku veiktās intervijas jau tiek transkribētas un kopā ar foto un video materiāliem pilnā apjomā vai noformētas segmentētās tematiskajās audiovizuālajās vienībās būs ievietotas DU Latvijas studiju centra e-muzejāwww.vitamemoriae.eu.
Ekspedīcijas secinājumi tiks apkopoti un prezentēti konferencē “Identitātes un vērtības meklējumi: Daugavpils novads” Letonikas kongresa ietvaros 2017. gada 27. oktobrī, Rīgā. Uz ziņojumu pamata izstrādātie referāti tiks publicēti ekspedīcijas materiālu krājumā un izmantoti dokumentālās filmas par Daugavpils novadu izveidei.
Ekspedīcijas norisi atbalstīja Daugavpils Universitāte, Latvijas Universitāte, Daugavpils novada dome.
Ekspedīcijas īstenošanai tika izmantoti līdzekļi, kas piešķirtipamatojoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu Nr. 01-09.1.e/149 no 03.04.2017., lai nodrošinātu zinātnisko darbību universitāšu latviešu filoloģijas, baltu filoloģijas un vēstures studiju programmās 2017. gadā un VPP “Letonika” projekta „Vērtību aspekti Letonikā” finansējums.
FOTOGALERIJA
Par ekspedīciju masu medijos
Daugavpils ziņu portālāwww.grani.lv, 21.07.2017., “Особый мир, созданный жителями края”http://www.grani.lv/latvia/83891-osobyy-mir-sozdannyy-zhitelyami-kraya.html
Laikrakstā “Latgales Laiks”, 14.07.2017., “Pētnieki apzināja pierobežas ļaužu vērtīgos stāstus”
Papildu informācija:
Dr. philol. prof. Maija Burimat.: 654 24238e-pasts:maija.burima@du.lv
-
Notika Daugavpils Universitātes un Latvijas Universitātes pētnieku un studentu mutvārdu ekspedīcija Daugavpils novadā
No 2016. g. 11. līdz 16. jūlijam Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studenti un pedagogi kopā ar Daugavpils Universitātes mācībspēkiem un studentiem prof. Janīnas Kursītes vadībā dosies tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcijā uz Latvijas austrumu pierobežu – Daugavpils novadu, lai pētītu pierobežas iedzīvotāju patību un izzinātu, kādi ir nomalē mītošo iedzīvotāju konkrētie piesaistes punkti Latgales reģionam, Latvijas valstij un kultūrai.
Jūlija otrajā nedēļā Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes dekāne, prof. Maija Burima, Latviešu literatūras un kultūras katedras docents Valentīns Lukaševičs, Vēstures katedras lektors Dmitrijs Oļehnovičs un DU HF studējošie sadarbībā ar LU Humanitāro zinātņu fakultātes pārstāvjiemizzināja Daugavpils novada Skrudalienas, Salienas, Vecsalienas un Demenes pagastus, kas atrodas pie Latvijas robežas ar Baltkrieviju. Ekspedīcijas laikā radās daudz neatbildētu jautājumu, arī ierosmju, kā nolīdzināt izveidojušos milzu šķirtni starp šiem nomaļajiem pagastiem un pārējo Latviju.
Šie Daugavas kreisajā krastā izvietotie nomaļie pagasti – Skrudaliena, Saliena, Vecsaliena un Demene – zīmīgi ar to, ka jau izsenis te dzīvojuši dažādu tautību (poļi, baltkrievi, ebreji, krievi, latvieši, vācieši), reliģisko konfesiju (katoļi, vecticībnieki, pareizticīgie, luterāņi) pārstāvji. Atkarībā no dažādiem ideoloģiskajiem vēsmojumiem te nākuši pāri polonizācijas (18. – 19.gs., pieaugot katoļu baznīcas ietekmei), rusifikācijas (19. gs. otrajā pusē, padomju laikā), latvizācijas (Kārļa Ulmaņa laikā 1930. gados) viļņi, kas iedzīvotāju jau tā neskaidro patību padarījuši vēl neskaidrāku. Ekspedīcijas ievadseminārā Daugavpils Universitātes pētnieksDmitrijs OļehnovičsLatvijas – Baltkrievijas pierobežas ļaužu identitāti raksturoja, piesaucot agrāk bieži lietoto pašnosaukumu ‘tutejšije’ (=šejienieši).
Ekspedīcijas dalībnieks, Daugavpils Universitātes mācībspēksValentīns Lukaševics, iepazīstinādams ekspedīcijas dalībniekus ar pētāmās vietas specifiku, teica, ka “šī ir teritorija bez nosaukuma un vienlaikus ar daudziem nosaukumiem.” Tā piederējusi pie kādreizējās Kurzemes un Zemgales hercogistes, pēc tam pie Kurzemes guberņas. Saukta arī par Augšzemi, Sēliju, Zemgali, Latgali.
Uzreiz jāpasaka, ka intervijas lielākoties varēja notikt tikai krievu valodā, jo padomju laikā piekoptā pārkrievošana te izrādījusies visai auglīga. Pēckara izvešanas, jaunienācēji no Baltkrievijas un Krievijas izveidojuši krievvalodīgās vides pašpietiekamību. Tas, kas izrādījies šeit vissīkstākais, ir ticība – konkrēti katolicisms un vecticība, bet ne luterānisms, ne pareizticība.
Luterāņi, kuriem pirmās brīvvalsts laikā šajā novadā bijušas vairākas baznīcas un draudzes, izšķīduši, jo daudzus no luterticīgajiem sekmīgās lauksaimniekošanas dēļ 1941. un 1949. gada deportācijās ieskaitīja kulaku šķirā un izveda. Pareizticīgie “izšķīda”, iespējams, tāpēc, ka bija vieglāk pielāgoties padomju varai, kas nāca ar krievu valodas dominanci.Katoļi padomju laikā centās saglabāt gan baznīcas, gan draudzes, iespējami maz saskaroties ar padomju varu, nepieņemot to. Iekšēji padomju varu nepieņēma arī daļa vecticībnieku, kas šajā teritorijā dzīvo vairāk par 300 gadiem un padomju varu uztvēra kā apdraudējumu saviem reliģiskajiem svētumiem. Ekspedīcijas laikā novērojām, ka ikonas u.c. reliģiskie atribūti sastopami un tiek pieminēti galvenokārt katoļu un vecticībnieku mājās.
Nav nekā skaistāka par dzimto pagastu
Mēs sastapām apbrīnojamus savas dzimtās vietas patriotus, kuriem vienlaikus bija maza vai pat nekāda piesaiste valstij.Veiktajā aptaujā par Latvijas svētumiem reti kurš no intervējamajiem varēja nosaukt kādu citu vietu Latvijā ārpus dzimtā pagasta, kas liktos vērtīga vai skaista.Tā vietējās vecticībnieku draudzes vadītāja Kerkira Rumjanceva (dz. 1936) no Skrudalienas pagasta bija pārliecināta: “Labākas vietas par mūsu Voitišķiem nav.” Tāpat arī lielākā daļa no uzrunātajiem negribētu dzīvot nekur citur: “Mēs uz vietas, mēs vietējie. Tik stipri esmu pieķēries savai vietai, ka nekad neesmu uzdevis tādu jautājumu” (Fjodors Orehs, dz. 1946); “Es nekur netaisos, es te esmu dzimis, mani visi pazīst, nekur citur, pat pilsētā es negribētu dzīvot” (Semeons Pavlovs, dz. 1954).
Latvijas lielpersonības – no Ulmaņa līdz Busulim
Kad vietējiem jautājām, kādi cilvēki Latviju, viņuprāt, ir darījuši slavenu, vecākās paaudzes pārstāvji minēja Kārli Ulmani, kas pirmās brīvvalsts laikā bija tur bijis: “Ulmanis, un tikai Ulmanis, jo cienīja tos, kas strādāja.” (Jānis Kukjāns, runā tikai krieviski). Arī vecticībnieks Semeons Pavlovs (dz. 1954) no Vecsalienas pagasta pārliecināts par to pašu: “Kārlis Ulmanis, jo viņš izdarījis ļoti daudz. Bijis arī Salienā pie vecticībniekiem.” Savukārt no mūsdienu personībām vienīgais, kas tika minēts vairākkārt, ir Raimonds Pauls.
Ritvalds Redzobs (dz. 1930) bija viens no retajiem vietējiem luterāņiem, kas saglabājis ne tikai savu luterticību, bet arī latviešu valodu, kaut arī teica, ka skaistākā vieta Latvijā ir tā, “kur mēs dzīvojam”, vienlaikus minēja, ka skaista ir arī Sigulda, bet starp Latvijas lielajām personībām minēja ne tikai K.Ulmani, R.Paulu, bet arī V.Vīķi-Freibergu. Bijušais represētais Bruno Salenieks (dz.1927) uzskata, ka nozīmīga Latvijai ir Sandras Kalnietes personība: “Sandra Kalniete, jo mums likteņi līdzīgi, abi esam bijuši Sibīrijā.” Pa vienai reizei starp Latvijai nozīmīgām personībām minēts Jānis Čakste, Pauls Stradiņš, “Busulis, viņš dziedājis arī Krievijā” (Anastasija Bogoroda, dz. 2001). Brīnumjaukā katoliete Viktorija Sivačova (dz. 1928), kas mums dziedāja latviešu, poļu, baltkrievu, krievu tautasdziesmas, uzskata, ka Latvijai nozīmīgi ir gan bijušie Latvijas prezidenti K.Ulmanis, A.Bērziņš, gan arī tagadējais – Raimonds Vējonis – ar savu vienkāršību.” Vera Mihailova (dz. 1942) savukārt ir pārliecināta, ka Latvijas lielpersonības ir Lembergs un Ušakovs, jo “viņi domā par tautu, īpaši Ušakovs.”
Vērtīgākais
Par skaistākajiem Latvijas svētkiem gandrīz visi, neatkarīgi no konfesionālās vai kultūras piederības, uzskata Jāņus: “Līgo svinējām arī pirms kara, jo daudz Jāņu bija apkaimē, mežā dedzinājām mucu, bija skaisti.” (Juzefa Plisecka, Skrudalienas pag., dz. 1931)
Samērā daudziem vecākās paaudzes ļaudīm skaistākie un labākie ir bijuši Ulmaņa laiki: “Patika Ulmaņlaiki. Ulmaņlaikos visa pasaule smaržoja (rudzi, auzas), tagad viss aizaudzis, un tā vairs nesmaržo.” (Lona Bērziņa, Vecsalienas pag.; dz. 1927. g) Samērā daudziem labākie ir bijuši padomju laiki, citiem vārdiem – kolhozu un sovhozu laiki: “Kolhozu laiks, jo bija regulāra alga.” (Staņislavs Doroščonoks, dz. 1964); “Kolhoza laiki, jo pēdējos gados labi dzīvojām. Tagad visu vajag pašiem. Toreiz nevajadzēja domāt, ko lika, to darīja.” (Bruno Salenieks, dz. 1927); “Kolhozu laiki brīnišķīgi, jo biju bērns.” (Valērija Januševska, dz. 1940).
Nav tā, ka visi dzīvotu tikai pagātnē, jo virknei aptaujāto labākais laiks ir tagadne: “Tagad – pensija, sēdi mājās un gaidi nākamo!” (Zenta Buķe, dz. 1942)
Ar gaišu ironiju un pašironiju iekrāsotas bija brīnumjaukā sarunas biedra Fjodora Oreha (Vecsalienas pag.; dz. 1946) atbildes, arī uz šo jautājumu: “Hruščova laiki bija labākie, jo pats biju jauns un meičas jaunas. Viss mainās, bet ne uz sliktāko! Bez Eiropas mēs būtu lejā.”
Uz jautājumu, vai ģimene ir vērtība un vai tā mūsdienās vēl ir vērtība, pārsvarā visi atbildēja ar stingru pārliecību, ka jā: “Zināms, ka ģimene ir vērtība, noteikti! Mūsu ģimenē visi runājām latviski, tikai suni tagad mācu krieviski, jo es jau nedadzīvošu, un gribas, lai viņš pie citiem var pēc manis tikt pieņemts un dzīvot.” (Lona Bērziņa, dz. 1927)
Pamestās zemes cilvēkiem valsts varētu dāvināt vismaz informāciju…
Aptaujātie ar savu sirsnību un mīlestību uz dzimto vietu kļuva mums mīļi, vēl jo vairāk tāpēc, ka stingri savā ticībā, ģimenē, iecietīgi savstarpējās attieksmēs, kaut arī dzīvo, pēc Valentīna Lukaševica vārdiem, “pamestajā zemē”, līdz kurai nenokļūst politiķu, valdības vīru ne kāja, ne doma. Šī pamestā zeme prasīt prasās pēc mērķtiecīga atbalsta, ja vien mēs uzskatām, ka pierobeža ar etniskajā un reliģiskajā ziņā raibajiem, bet savai vietai piederīgajiem iedzīvotājiem, ir mūsējā.
Ekspedīcijas laikā radās daudz neatbildētu jautājumu, arī ierosmju. Bet lai paliek citai reizei, kamēr nosēžas iespaidi, vienu gan gribas pateikt– Latvijas valdībai būtu jāatrod līdzekļi dekoderu dāvināšanai pierobežas ļaudīm, un ne tāpēc, lai vienu smadzeņu skalošanu nomainītu pret citu, bet lai viņiem būtu pieejama informācija par to, kas notiek mūsu valstī.
Liels paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam, Latvijas Universitātei, Daugavpils Universitātei un Valsts pētījumu programmai “Letonika” par atbalstu ekspedīcijas īstenošanā, kā arī Skrudalienas, Vecsalienas, Salienas, Demenes pagasta pārvaldēm un īpašs paldies Silenes robežšķērsošanas punkta priekšniekampulkvežleitnantam Valdim Jukšam!
Ekspedīcijas īstenošanai tika izmantoti līdzekļi, kas piešķirtipamatojoties uz Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu Nr. 174 no 18.05.2016. par līdzekļu piešķiršanu, lai nodrošinātu zinātnisko darbību universitāšu latviešu filoloģijas, baltu filoloģijas un vēstures studiju programmās 2016. gadā.
-
Начата реализация проекта "Даугавпилчане - Даугавпилсу!" с целью исследования, сохранения и популяризации воспоминаний знаменитых жителей Даугавпилса о развитии Даугавпилса в разных областях народного хозяйства
В апреле 2016 года общество Даугавпилсского университета “Intelekta parks” начало реализацию проекта «Даугавпилчане – Даугавпилсу!» (ID Nr. 1.23 ). Цель проекта – изучение, популяризация и сохранение для следующих поколений артефактов и культурной памяти жителей Даугавпилса. Во время его реализации будут проинтервьюированы знаменитые даугавпилчане, которые оставили яркий вклад в историю города, и которые представляют разнообразные отрасли: медицину, предпринимательскую деятельность, общественную безопасность или сферу услуг, промышленность, строительство, литературу, искусство, музыку, образование, культуру.
В результате реализации проекта «Даугавпилчане – Даугавпилсу!» будет собран, обработан и сохранен в мобильном для будущих поколений виде корпус аудивизуальных свидетельств и сегментированных свидетельств устной истории, иллюстрирующих историческое течение развития Даугавпилса. Интерью записанные во время проекта будут транскрибированы, тематически сегментированы и в виде 10 аудиовизуальных единиц загружены в э-музей „Vitamemoriae”. При посредничестве э-музея результаты проекта будут доступны жителям Даугавпилса, специалистам в области истории и социальной антропологии и интересующимся во всем мире.
Проект реализуется при финансофой поддержке программы «Фонд поддержки общественный организаций» Даугавпилсской городской думы. Руководитель проекта – Майя Бурима. Срок реализации проекта: 02.05.2016. – 12.12.2016.