Kategorijas: Kara norise, Levs Šļahters

Kad Jūs aizgājāt strādāt uz kara rūpnīcu?

Tas bija laikā, kad mani evakuēja no Kolomnas. Kolomna ir pie Maskavas, bijusī lokomotīvju rūpnīca, bet tad tā bija militārā. Pie mums dzīvoja kaimiņš. Viņš teica: «Kāpēc tu slinko, vajag nākt pie mums uz rūpnīcu». Es teicu: «Es esmu melnajā sarakstā, es tur iekļuvu». Viņš jautāja: «Kāds vēl melnais saraksts?» Es atbildēju: «Tēvu 36. gadā iesēdināja, jau daudz gadu gāja pāri». Viņš teica: «Uzrakstīsim, ka tu nezini, kur palika tavs tēvs». Un tā bija visa saruna. Es teicu: «Jā, to var izdarīt». «Bet tikai vajag, lai būtu 16 gadi». Es saņēmu pasi un atnācu uz rūpnīcu, mani pieņēma rūpnīcā №38 – par virpotāja mācekli tanku rūpniecībā.

Ko konkrēti Jūs darījāt?

Vispirms mācījos divus mēnešus, pēc tam sāku pamazām strādāt. Vispirms biju 20. cehā, kur izgatavojām «Katjušas», izgatavojām detaļas «Katjušām». Pēc tam mani pārcēla uz 12. cehu. Tur mēs «Katjušām» izgatavojām mīnas.

Vai rūpnīcā strādāja daudz pusaudžu?

Pusaudži strādāja 42. gadā un 43. gadā, tad tur daudz pusaudžu strādāja. Jau no 14–15 gadiem. 14 gados mazāk, bet 15 gados jau pieņēma. Uz kara rūpnīcu visi tiecās tāpēc, ka tur deva kartīti – 800 gramu maizes. Tā bija laba deva.

Kā pagāja darba diena?

Darba diena mums bija grūta, kad sasniedza 16 gadu vecumu. Ja vēl nebija 16 gadu, tad strādāja mazāk. Visi, kuri sasniedza 16 gadu vecumu, dabūja kartīti ar 800 gramu maizes. Tātad, ja tu biji strādnieks, tad darba diena nozīmēja 11 stundas. Bija stunda pusdienas, strādāja no 8iem vakarā līdz 8iem rītā. No 8iem rītā līdz 8iem vakarā. Maiņa 1 reizi mēnesī, bez brīvdienām. Tikai vienu reizi mēnesī bija maiņa.

Vai darba algu nemaksāja? Vai bija tikai kartītes?

Nē, maksāja arī algu. Bija gabaldarba maksa. Tad darba alga bija tāda. Es Jums pastāstīšu, lai Jūs saprastu. Ja es nopelnīju, pieņemsim, 4–5 klaipus maizes. Klaips maizes tirgū maksāja 300 rubļu. Tātad tāda bija darba alga. Iedomājieties tikai!

Vai Jūs ēdināja rūpnīcā vai nē?

Kartītes bija, no kartītes noņēma noteiktu daudzumu putraimu vai gaļas, kas bija kartītē. Tad to deva ēdnīcā. Un deva caurlaidi. Vienu reizi diennaktī tu varēji tur iet un paēst.

Kas bija šajā ēdienā?

Kas tajā sagāja (ietilpa)? Vajadzēja kaut kā satilpt. Atnācu, man iedeva alumīnija karoti. Apsēdos vietā un gaidu, kad atnesīs. Kad aizgāju, man atņēma karoti, lai zinātu, cik bija nosēšanās vietu, tur visa sistēma bija atstrādāta.

Ko deva ēst?

Nu saprotiet, tas bija 42. gads. Jā, sevišķi 42. gads, 41. gada beigas jau bija. Kamēr amerikāņi nesāka palīdzēt, bija grūti. Tad vēlāk jau gadījās gaļa, konservi. Deva bija maza. Par stahanova talonu deva maizīti, 50 g rudzu maizes, tāds plācenis un caurlaide, ja tu pārsniedz normu darbā, tas tika saukts par stahanova talonu. Un pēc darba, kad nostrādātas 12 stundas, varēja iet ēst vakariņas. Tur vēl stunda pagāja. Un līdz mājām vajadzēja nokļūt 1,5–2,5 stundas ziemā, vasarā, kurā katrā dienā.

Vai sabiedriskā transporta nebija?

Kara laikā transporta pie mums Kirovā nebija. Gājām kājām, tāpēc ka visas rūpnīcas bija rajonā, to sauca par rūpniecības rajonu.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natallia Ivashchanka, Sviatlana Silava