Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Levs Šļahters

Kad Jūs pārcēlāties ar rūpnīcu uz Ukrainu Harkovā? Kāda bija Harkova – vai pilnīgi nopostīta?

Mūs uzraudzīja ar pistolēm. Bija klāt rajona darbinieki ar miliciju, tas bija privātsektors, kur palika labas mājas. Viņi tās apskatīja. Blakus bija zeķu fabrika, tur izgatavoja zeķes, tās bija lielas ēkas. Un vācieši to vietu bombardēja kā dzelzceļa mezglu. Nu bombardēja, un aizsniedza privātsektoru. Jā, mūs atveda, bet viņiem visiem vārtiņi aizslēgti ar atslēgu. Tās bija tādas pašdarinātas, bet varēja tikai pārkāpt pār sētu. Mūs nelaida. Tai mājai bija saimnieki, viņiem bērnu nebija, viņi bija tramvaju parka darbinieki. Viņai nebija kājas, kādreiz viņa bija konduktore, acīm redzot bija nelaimes gadījums, bet viņš bija dispečers. Viņš teica: «Nelaidīšu un viss. Tā ir mana māja!» Bet viņš kā dispečers bija lietpratīgs. «Jums nav tiesību». Milicis izšāva gaisā un teica: «Nav tiesību?» Parādīja savus dokumentus un teica: «Tātad pie jums dzīvoja vācieši, pirmo reizi trīs. Otru reizi četri. Tad jums bija tiesības. Bet šie cilvēki atbrauca uz jūsu pilsētu celt un palīdzēt, bet jūs sakāt – «Nav tiesību. Gribat, lai jūs aizsūta uz Kolimu». Tai laikā baidīja ar Kolimu. Un mūs ielaida. Bija tāda istaba, puse no šīs.

Cik cilvēku Jūs tur dzīvojāt?

Vispirms dzīvoja brālis, es un māte, vairāk neviena. Trīs.

Trīs?

Jā, sienā bija plaisa. Aiz sienas bija neuzspridzināta bumba. To bumbu tikai pēc 10 gadiem izvilka. Es jau biju izbraucis no turienes.

Kā saimnieki pēc tam izturējās pret Jums?

Sievietes vienmēr, kad divas saimnieces bija mājās, nedzīvoja saticībā. Es Jums vaļsirdīgi pateikšu – es ar šo saimnieci sadzīvoju ļoti labi. Viņa mani ēdināja, es viņai palīdzēju kaut ko darīt. Un māte ievēroja, ka viņa mani labi ieredzēja. Brālis aizbrauca atkal uz Vjatku. Viņa mani pierunāja: «Man nav bērnu, es Tevi adoptēšu un māju Tev norakstīšu». Māte jautāja: «Kā?» Tikko līdz kautiņam nenonāca. Griezāmies rūpnīcā, un viņai iedeva istabu. Istaba arī bija mazāka par pusi no šīs. Bijusī virtuve. Es gulēju gultā, bet pie manis bija izlietne ar aukstu ūdeni.

Vai pamatā visi tā dzīvoja – tik grūtos apstākļos?

Es nesaprotu jautājumu.

Vai daudz cilvēku dzīvoja tādos apstākļos?

Tā visi dzīvoja privātsektorā. Pēc tam pakāpeniski sāka celt mājas, pagaidu koka mājas. Agrāk saliekamās mājas atveda, 8-ņu dzīvokļu. Vai Jūs nezināt tādas?

Nē.

Bija kāpnes, 4 dzīvokļi apakšā, 4 dzīvokļi augšā. Vai divistabu vai vienistabas dzīvokļi. Tajos dzīvoja ģimenes. Sāka pakāpeniski no turienes izbraukt 46. gadā. Kolomnas rūpnīca sāka pieprasīt savus bijušos darbiniekus no Kolomenskas rūpnīcas Kolomnā. Darbaspēka nepietika. Daži aizbrauca. Jau sāka arī demobilizēties. Pēc tam Harkovā vēl bija viens pavērsiens. Pēc kara daži bija ievainoti, daži strādāja bez institūta beigšanas, viņi vēlāk saņēma izglītību un diplomu. Tikai iedomājieties! Bet man – vai roka sāp vai es esmu klibs. Viņš strādā par tehnologu, konstruktoru vai meistaru. Agrāk visu kara laiku bija šādi meistari, un visi bija bez izglītības. Kā teica – praktiķi. Bet darbaspēks bija vajadzīgs. Sāka Ukrainā ņemt strādniekus no laukiem – jaunietes, puikas, lai varētu viņus apmācīt. Man jau bija septītā kategorija, augstākā. Izsauca pilsētas komjaunatnes komitejā, ne pilsētas komitejā, bet rūpnīcas komitejā. «Mēs jūs pārliekam par instruktoru, jūs mācīsiet sliņķus arodskolā». Vispār biju tētiņš-skubinātājs. Man bija pienākums no rīta kopmītnē paņemt šo grupu, aizvest paēdināt, pēc tam uz praksi vai uz mācībām. Pusdienas ēst kopā ar viņiem. Es pats ēdu ar viņiem. Domāju, ka tas bija labi. Bet maksāja ļoti maz. Viņi bija vēl tādi bērni. Es pats tāds. Pie mums sacēla skandālu, mani tikko kā huligānu izdzina. Es atradu vēl trīs bērnus, kurus palīdzēju audzināt.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Natallia Ivashchanka, Sviatlana Silava