Kategorijas: Starpkonfesiju un starpnacionālā saskarsme, Vassa Savčenko

Dzīvojām mēs pie Cipkinas Jevģēnijas Vladimirovnas. Nu, jūs viņu nepazīstat, laikam. Bija visvecākā skolotāja pilsētā. Viņas fotogrāfijas bija muzejā. Tad, lūk, es pie viņas dzīvoju. Tur es saņēmu, saprotiet, tādu cara laika inteliģentas audzināšanas ietekmi. Viena bija no Poltavas, otra bija no Pēterburgas. Satikās viņas kā draudzenes kaut kur stacijā un tā iedraudzējās, tā atbrauca uz Daugavpili un tā apmetās, tikai viena mājsaimniece bija, otra skolā strādāja. Ilgi strādāja ebreju skolā Jevģēnija Vladimirovna Cipkina. Un kad viņa nomira, atceros, mani ielika godasardzē, bet zārks atradās Otrajā vidusskolā, tagad tā ir kaut kāda ģimnāzija. Un, dzirdu, runā: „O, cik ebreju savācies, redz ko nozīmē, ka žīdiete bija direktore”. Bet viņa nebija žīdiete, viņa bija pareizticīgā. Tikai, ka viņa nestaigāja uz baznīcu, Jeļizaveta Viktorovna staigāja, bet viņa nestaigāja, viņa nestaigāja, jo viņa strādāja. Viņa skolotāju institūtā kādu laiku senslāvu valodu mācīja, pēc tam pasniedza viņa mums kaut kādu metodiku, es neatceros. Suvorova krievu pasniedza, bet viņa neatceros, kādu. Lūk, un tāda aprunāšana, kaut arī neko nezināja. Es gan tur dzīvoju un zināju, kas viņas tādas. Pēc tam mana māte iepazinās ar viņām tirgū. Māte tirgoja krējumu, bet pirms viņas tirgoja vecmamma, mātes māte. Un viņas bija, kā toreiz teica, kundes, kunde, lūk. Krējumu pirka, pēc tam no vecmammas pie mātes pārgāja, no mātes sāka pirkt, tā arī tēvs beigu beigās ar viņām iepazinās. Uzzinot, kas par ģimeni, liels dzīvokli, daudz istabu, laida īrniekus, un, lūk, skolēnus viņas laida galvenokārt, jo ar skolēniem bija mazāk ķēpāšanās, mazāk rūpju un nedienu. Kāda istaba ir, tāda arī ir, i piekrita, lai tik vecāki būtu ar mieru un naudu maksātu. Gadījās. Pateiksi: „Vassočka, tā nav skaisti!” A Vassočka runāja, kā pie mums sādžā runāja. Bet sādžā vecticībnieki runāja galvenokārt ar baltkrievu akcentu vai ar poļu akcentu - lūk, tā vecticībnieki runāja tur, kur mēs dzīvojām. Bet tur, kur mēs dzīvojām, tikai divas latviešu ģimenes dzīvoja, viena puskilometra attālumā, otra divus kilometrus tālu. Bet tā bija tikai poļi, baltkrievi. Un vecticībnieku gandrīz nebija, mēs un onkulis Griša, vecticībnieku tajā kilometrā nebija, bet tā pārsvarā poļi. Nu viņi tagad sauc sevi par baltkrieviem, bet agrāk viņi skaitījās poļi. Nolīga viņus darbam Latvijā no Polijas, no Vidz., no Braslavas apkārtnē nolīga. Un uz Latviju veda strādāt. Strādnieces, strādniekus, ganus, jo Latvija bagātāk dzīvoja nekā Polija. Un no turienes salīga, lūk. Pie mums tāds Jaša dzīvoja, uzvārdu es neatceros, ilgi dzīvoja. Mums 10 hektāru aramzemes, arī viņiem 10 hektāru aramzemes, mēs nolīgstam, bet viņi salīgst. Tāda sistēma viņiem bija izveidota. 

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte