Kategorijas: Skola, Vassa Savčenko

To latviešu laikā es ticības mācību apguvu skolā, mūsu skolā ticības mācība bija pa konfesijām. Es mācījos latviešu skolā, mūsu ciematā. Kur es dzīvoju, tur nebija krievu skolu un visas tautības, kādas tur bija, gāja latviešu skolā: poļi, krievi, baltkrievi, latvieši, - visi gāja latviešu skolā. Līdz padomju laikam man nācās 6 gadus nomācīties latviešu skolā. Un ticības mācība bija katru pirmdienu pa divām stundām. Latvieši – luterāņi savā klasē, poļi - savā klasē. Pareizticīgie  - savā klasē, vecticībnieki  - savā. Tā pie mums bija 4 ticības. Mums, vecticībniekiem, bija savs ticības mācības skolotājs Proščenko, pareizticīgajiem brauca pops no Jaunciema baznīcas, pie katoļiem brauca priesteris, kurš dzīvoja blakus skolai, jo baznīca bija blakus, arī viņa māja bija blakus, bet pašiem luterāņiem-latviešiem pasniedza Saviņa kungs, skolas direktors. Tā kā ticības mācību es apguvu un daudz ko no skolas atceros ticības mācības dēļ. Bez tam mājās mums bija tāda kā sava skola. Tētis mums mācīja baznīcslāvu valodu, sākot ar ābeci un beidzot ar psalmiem. Kāpēc tētis mūs mācīja? Jo viņš vēlējās, lai mēs būtu lūgšanu lasītāji baznīcā (причетники), jo viņš pats bija lūgšanu lasītājs un dziedātājs baznīcā (дьячок), dziedāja, lasīja lūgšanas, vadīja baznīcas kori, viņam bija patīkama balss, viņš vēlējās, lai mēs būtu tādi paši, un apmācīja mūs, sevišķi brāli Petju, kurš bija divus gadus par mani jaunāks. Un lūk, audzināja mūs ļoti reliģiozā ģimenē, un man un Petjam tika visvairāk, jo mēs vecākie bijām. Es 1926., viņš 1928. gada. Kā sākās Lielais gavēnis, tā liela slodze mums, skolniekiem. Kā tikai tēvs ir brīvs, kā saimniecības darbus apdarījis, tā prasa „Stundas sagatavojāt? Nē – ātri beidziet stundas gatavot, ķerieties pie psalmiem!” Kā pie tiem psalmiem negribas sēsties! Bet sākām no ābeces (baznīcslāvu  valodā): аз, буки, веди, глаголь, добро, ест, живэтэ, эело, земля, иже, и, како, люди, мыслэтэ, наш, он, покои, рци, слово, твэрдо, ук, фэрт, хер, ор, цы, червь, ша, шта, ер, еры, ерь, юс, э, ю. я, пси, кси, фита, ижица.

Ābeci beidzam, sākas lūgšanas (часослов – baznīcas lūgšanu grāmata diennakts lūgšanu ritam). Pats pirmais – lūgšanas. Kungs, sadzirdi manu lūgsnu, Внуши молэние мое веснэ твоей. Pēc tam vakar lūgsnu (вечерня), pēc tam stundu lūgšanas (Часы), bet stundu lūgšanas ilgi skaitīt. Stundas garas. Un tā lūk, pēc kārtas lasījām lūgšanas, mācīja mūs, kā to darīt. Pēc tam, kad lasīt iemācījāmies, sākām mācīties kaut ko dziedāt. Tēvs mūs gatavoja svētku dziedājumiem. Svētkiem, kuri tuvojās. Tuvojās kaut kādi svētki, tātad tēvs sāk mums kaut ko mācīt no šiem svētkiem, no svētku programmas: psalmus tur, vai kafiszmas? Es jau tagad aizmirsu, kā kas saucas.

Pēc tam, kad bijām kaut ko iemācījušies, sākām braukt uz lūgšanu namu un iet uz klirosu. Kurš saka krilos, kurš saka kurš – kliros, vienalga. No baznīcslāvu valodas klir – spārns, tādējādi gan tā pareizi, gan tā pareizi, vietējā izloksnē. Sākām staigāt, sākām tur arī lasīt lūgšanas. Un sākām palīdzēt dziedātājiem, kuri kalpo baznīcā. Pēc tam vienreiz. Neatceros vairs, kurā tas bija gadā, nu, vispār man bija gadu 14-15, tas bija vācu periods, kad varēja mierīgi, droši iet uz dievnamu, bet pie padomēm gājām uz dievnamu slēpjoties, kristījāmies slepus. Es skolā strādāju, krustiņu nēsāju piespraustu zem paduses kreisajā pusē. Nu, krustiņu vienalga nēsāju, kaut arī skolā strādāju. To nedrīkstēja. Protams, fizkultūras skolotāji ņēma nost bērniem krustiņus fizkultūras laikā, kad bērns veica vingrinājumu, pieliecās, krustiņš šūpojās. Mūsu pats īstākais Forštates fizkultūras skolotājs – tēvs Timofejs Jefimovičs, tā runā. Viņš ļoti slims tagad. Manai māsīcai krustiņu atņēma. Viņa mācījās Grīvā, 6. skolā un viņš noņēma  viņai no kakla krustiņu. Un vēlāk. Kad viņš sāka par popu strādāt, mamma viņam pārmeta: „Pops. Bērniem krustiņus ņēma nost!” Nu, skolotājam bija taisnība, ja bērns kustina galvu, pieliecas un krustiņš šurp – turp kūļājas, tas laikam īsti neatbilda drošības tehnikai. Uz baznīcu es gāju, dzīvojām mēs blakus, Ostrovas ciemā. Šajā baznīcā es lūdzos vēl maza meitene, pavisam sīciņa.

Vienreiz uz Lieldienām, gribēju jums izstāstīt. Un aizmirsu. Tēvs mūs sagatavoja Lieldienu dievkalpojumam, 4 cilvēkus – es, Pēteris, Faina, ārste, lūk, šī Dusja, 4 cilvēki mēs bijām. Vispār mēs turējām kreiso krilosā. Lauku lūgšanu nams. Dievkalpojums visu nakti, ilgs Lieldienās. Tas ir ļoti grūti, bet kreisajā neviena nav. Un tēvs nolēma mūs sagatavot visam šim dievkalpojumam. Sākot no divpadsmitiem. Kad Kristu sāk dziedāt, un līdz beigām, nu un, protams, vakara dievkalpojums. Lūk, kā tēvs darīja. Vispār tēvs bija it kā головщик (tas, kurš baznīcā vada dziedātājus). Bet Ostrovas baznīcā zāle no krilosa bija atdalīta tikai ar margām. Bet tagad ar ikonām nodala. Bet tur bija tikai margas, tāpēc līdz krūtīm. Stāvi aizmugurē un līdz krūtīm visu redzi, arī ikonas redzi. Un viss, un tēvs nostādīja mūs visus rindā, bet pats apstājās aizmugurē, lai mūsu baznīciņā precētie vīrieši (женатики) uz krilosu nenāktu. Citās baznīcās var nākt precētie vīrieši. Kaut kur citur nenāk. Senāk sievietes nenāca uz krilosu, tikai vīrieši, sievietes nē. Sievietes sāka nākt vēlāk. To es zinu no reliģijas vēstures. Tēvs it kā bija головщик, bet tomēr galvenā biju es, jo pirmā stāvēju, pēc tam Petja, pēc tam jau Faina, pēc tam jau Dusja, bet tēvs bija it kā vadītājs un turēja mūs ar savu balsi un mēs visu darījām tā, kas bija rakstīts grāmatā, kas bija nodrukāta Lieldienu dievkalpojumam. Un šo Lieldienu dievkalpojumu es atceros līdz šim. Un, kad iegāju baznīcā un kad sāka dziedāt Lieldienu dievkalpojumu, sāku bubināt gandrīz visu, šo to izlaidu, šo to aizmirsu, cik jau gadu pagājis, es atceros līdz šim. Un reiz manā vietā, kur es parasti stāvēju, katram baznīcā ir sava vieta. Un es kur stāvēju, mana vieta, kur es parasti stāvēju, bija aizņemta. Un es apstājos  vīriešu pusē un bubināju. Vīrietis man pa plecu tuk-tuk. Es pagriežos - nepazīstams vīrietis. Ko jūs te dziedat, jums tur vieta un uz krilosu rāda. Nē, es saku, es neesmu gatava tam dziedājumam, tās ir bērnības atmiņas, saku viņam. Un tēva lepnums bija tas, ka bērni jau izauguši un jau palīdz dievnamam, un sevišķi es, priekšā stāvošā. Bet, kad sāk dziedāt „Augšāmcelšanās tava, Kristus Dievs’, glāb”, Jaunbūves lūgšanu namā pie Žilko  iznāk abi krilosi vidū, tas saucas soleja aplis (круг солея – aplis, kas simbolizē Baznīcas mūžīgumu). Abi krilosi solejā iznāk un kopā sāk dziedāt, bet pie mums Ostrovā nē, pirmie iznāca, no labās un kreisās puses pirmie, iznāk vidū un viens otram klanās, dod svētību pops, pārkrustās un sāk dziedāt. «Воскресенье твое, Христе боже, спасе, ангели поют на небе и нас на земли сподобили  чистыми сердцэми тебе славить”. Pirmie trīs reizes nodzied, tad tiem pievienojas koris no labās un kreisās, un sāk dziedāt Kristus augšāmcēlies. Bet Jaunajā krilosā iznāk uzreiz abi krilosi un sāk dziedāt Augšāmcelšanās tava. Nedaudz savādāk, un arī beigas nedaudz ne tā. Твоими сэрдеце Ostrovā mācīja dziedāt, bet viņi dzied Твоими сэрдэцеми. Nu, it kā senslāvu valoda krieviskojusies te, tā kā es esmu bijusi arī baznīcas elitē. Kā saka, arī baznīcas darbā. Un lai kā arī negribējās citreiz braukt uz baznīcu, menstruāciju laikā taču nedrīkst iet uz lūgšanu namu. Mans vīrs ir pareizticīgais. Viņš apmeklē Borisogļebskas baznīcu, un arī viņam pateica, viņš teica, kāpēc sievietes stāv priekštelpā (притвор), kāpēc nenāk iekšā. Bet viņam tur viens vīrietis. Padomju virsnieks. Kā es viņu saucu. Un teica, Borja tāds, tak viņai uz veļas menstruācija, bet kad menstruācija, nedrīkst ienākt baznīcā, tikai priekštelpā. Nu un kad negribējās braukt, nācās tēvu mānīt, tēti, man uz veļas, man nedrīkst braukt. Tas tad, kad negribējās braukt, kaut kāds iemesls tam bija. Nu, parasti lielos svētkos labprāt brauca. Mazos mēs nebraucām, jo dzīvojām mēs tālu, dzīvojām Demenes pagastā, ja esat dzirdējuši par tādu, pietura Brigina, kur mūsu māja tagad. Tur arī mūsu zeme, pēc deguniem sadalīta, lūk. Braucām mēs no Briginas tur, uz Ostrovu, tas ir 22 kilometri, tālu. Ziemā tuvāk caur Jaunciemu, caur Janovku. Tuvāk bija, bet apkārt caur Šenbergu, Kumbuļiem, tur tālu bija.  Tā kā negribējās tālu braukt, sevišķi ziemā. Atbrauksi, auksti, mēs nosaluši, kažokos satinušies. Kažokus novelkam, pie vectēva apmetamies, atģērbjamies, bet vectēvam guļamistaba liela, un krāsns, nu, mūrītis, kā sauca laukos, ar ļežanku. Uz ļežankas tētis vai vectēvs uzsēdina mūs un sēžam, rokas berzējam, sildām, nosalušās kājas sildām. Pietiek sildīties, ejam lūgties. Pietiek. Vectēvs: „Pjotra, Pjotra, nu, lai bērni pasildās, lai bērni pasildās”. Tētis: „Pietiek sildīties, pēc tam sasildīsies”. Un ejam. Un no rīta atkal tas pats. Te pēc pusdienām mēs atbraucām 22 kilometrus, palūdzāmies. Bet no rīta atpakaļ, un no rīta braucam mājās izsalkuši līdz pusdienām. Lūk, tā mēs bērnībā lūdzām Dievu. Bet maziņa, es atceros, kad sāku lūgties, es stāvēju uz soliņa. Pie loga baznīcā: pa kreisi bija logs, gar sienu bija sols, uz sola stāvēju es ar sveci vai pūpolzaru rokās. Kāpēc uz sola? Tāpēc, ka es saku, margas bija, un uz sola stāvi un ikonas redzi, caur margām, bet, ja stāvēsi uz grīdas, bērns, caur margām neredzēsi. Bet vienreiz kļūdījos, man likās bērnībā, ka Pūpolsvētdiena šodien. Bet Lieldienas rīt, lūk tā: vienu dienu es stāvu ar pūpolu rokās, otru dienu ar sveci rokās. Tā kā man likās – tā ir diena pēc dienas - ātri pagāja nedēļa bērnībā. 

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte