Kategorijas: Mācības un darbs, Vassa Savčenko

Es jau biju beigusi Skolotāju institūtu (tagad Daugavpils Universitāte), Petja tos divgadīgos kursus   (augkopības skola Gajokā), mēs jau bijām padomju laiku, padomju perioda jaunie speciālisti. Mūs gatavoja uz ātru roku, nebija jau kadru, vajadzēja kalt kadrus. No kurienes tos ņemt? Un, lūk, ļoti ātri izveidoja divgadīgos, ne pedagoģisko skolu, pilsētā toreiz bija pedagoģiskā skola, bet Skolotāju institūtu. Skolotāju institūts gatavoja skolotājus pamatskolai, bet pedagoģiskā skola – sākumskolai.

45-tajā iestājos un 47-tajā pabeidzu, un tajā pašā 47-tajā sāku strādāt savā bijušajā skolā Demenē. Tur bija latviešu skola, ko pārveidoja par krievu skolu. Un tur bija vajadzīgs krievu valodas skolotājs. Es uzzināju, ka bija vajadzīgs krievu valodas skolotājs, tētis dzīvo blakus, dzīvoklis nav nepieciešams, 2,5 kilometrus no mājām tas bija. Un tā es devos turp un kļuvu par vēstures  skolotāju. Krievu valodas un literatūras. Ilūkstē pirms mācību gada sākuma bija skolotāju konference. Ilūkste tad bija rajona centrs. Un konferencē man pasniedza dzeltenu  papīrīti. Ka es būšu skolas mācību daļas vadītāja, 21 gadu veca meitene! Un deva mums tad pārcelšanās līdzekļus. Deva naudu. Deva arī materiālus: iedeva dzeltenu divmetrīgu audumu palagam un šalli, ziniet, kad agrāk brauca ar ratiem pa ciematiem, sievietes sedzās ar tādām vilnas šallēm ar bārkstīm. Un lūk, iedeva tādu brūnganu. Lielu, rūtainu bēšīgu šalli, turu to padusē, arī to palagam domāto auduma gabalu, bet rokā dzeltenais papīrītis un eju pakaļ inspektoram. Inspektors bija Drozdeckis, uzreiz gāju viņam klāt, saku: „Ņemiet to papīrīti, es negribu būt mācību daļas vadītāja”. Es viņu nokaitināju, viņš saka: „Institūta muļķe! Man nav kadru, saproti, man kadru nav!” Tā nu es sāku strādāt ne tikai par skolotāju, bet arī par mācību daļas vadītāju. Bet, kas ir mācību daļas vadītāja bez pieredzes? Lai gan pirms tam es biju skolā un redzēju.  Ka tur visi sirmi. Visi skolotāji ir veci cilvēki.

Ar kādu izglītību viņi bija to latviešu laikā, es, protams, nezinu.  Bet, kā viņi strādāja, es apmeklēju latviešu skolu 6 gadus, pilnībā apguvu latviešu valodu. Kad bija svētki, man skolotāja vienmēr uzticēja deklamēt dzejoļus, man bija latviešu dikcija.

Un, ko jūs domājat, kamēr es tur strādāju, veidoju sarakstu, lai izpatiktu skolotājiem, lai nebūtu „logu”, kā tagad sauc, nezinu, bet pati sev, kā sanāk - skola bija divu maiņu. Un, ko jūs domājat, direktors man lika mācīt dziedāšanu, bez mūzikas izglītības mācīt dziedāšanu?!  Kaut arī es biju muzikāla meitene, spējīga, balss bija laba, taču es nezinu melodiju, kā es varu dziedāt?

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte