Kategorijas: Kara norise, Vassa Savčenko

Zinu tikai, ka viņš pabeidza semināru, bija ļoti izglītots. Viņš pazina notis, kāšus, kā saka, audzināts bija, bet ar manu tēvu visu laiku strīdējās. Kā tikai pie Olenoviem lūdzas, mūsu ielā Olenovi bija malējie, no labās puses, kalniņā pie viņiem jābrauc bija. Olenovi, bagātnieki, bijušie dārznieki. Bija tēva paziņas, tēvu lūdza uz Nikolaja svētkiem. Bet Nikoļščinā lūdzas pavasarī vai rudenī, pavasara Nikolaja vai rudens Nikolaja laikā, un tēvu vienmēr aicināja, un tēvs vienmēr pēc lūgšanām ar viņiem strīdējās. Kaut kādus baznīcas likumus viņš it kā pārkāpa. Pēc baznīcas likumiem it kā ne tā, kā tēvs zināja vai kā tēvs saprata baznīcas lietas. Kā tur īsti bija, es nezinu, bet fakts tāds, ka tēvs ar viņu, ar to popu strīdējās. Viņam melodija bija ne tāda, kā pie mums bija, kāda mūsu baznīcā bija.  Kad vācu laikā varēja iet uz baznīcu, un tāda Olga Skladova, mana tāla radiniece, dzīvoja ar mani Cipkinu dzīvoklī, kur mēs arī dzīvojām, Olga dzīvoja. Olga gāja pie viņa mācīties solo dziedāšanu. Un tā kādu reizi mani paņēma līdzi, ejam, ejam, paklausīsies, cik skaisti dzied. Un aizveda mani. Un, lūk, aizgājām mēs, divi soli stāv, viņa dēli sēž priekšā, mūs aizmugurē, un sāka pēc kāšiem dziedāt, mācīt dziedāt. Nu un es jau šo to tur iemācījos, atbraucu uz sādžu mājās vai brīvdienās, nu jā, brīvdienās, laikam, vasaras. Saku tēvam, tā un tā es ar Olgu gāju pie Titoviča, Titičs mācīja solo dziedāšanu. Titovičs viņš, man liekas, Titovičs. Pie Titoviča mēs mācījāmies solo dziedāšanu. „Nu, ko jūs iemācījāties?” „To un to”. „Nodziedi”! „Meitiņ, neej tu vairāk pie viņa un nemācies: mūs ne tā mācīja dziedāt, kā viņš dzied. Bet vispār katrā baznīcā sava melodija. Vienas un tās pašas notis, vienas un tās pašas lūgšanas, nu, ne lūgšanas, dziedamās lūgšanas. Kā saka: ”Vārds ir svēts, bet dziedāšana daiļa (красно).” Ko nozīmē daiļa? Skaista. Vārds svēts, bet dziedāšana skaista. Tātad, katrs dzied pa savam. Izkropļo viņi tur vai neizkropļo, Dievs viņu zin. Bet fakts tāds, ka, meitiņ, neej tu vairāk pie viņa, viņš ne tā dzied, kā mēs dziedam. Un, lūk, patiešām, es gāju uz Nīderkuniem, pat pazīstamas melodijas, kuras jau zini, dzied tā, Jaunbūvē jau dzied citādāk nedaudz, nedaudz citādāk dzied. Grīvā, kad ir bēres, es arī esmu, citādāk dzied, Ostrovā, tur, kur mēs lūdzāmies, arī citādāk, bet Voitišķos nezinu, mammas kur, tur es nebiju, mammas draudze kur, tur es nebiju, kur mammas draudze bija. Vienalga ir nelielas novirzes no normas, tā kā skaitās norma. Dievs viņu zin, kur tur pareizā norma, kur tur nepareizā norma. Katrs mācījās pa savam, un katrs turpināja mācīt citus  pa savam. Tā arī tika nodots no paaudzes paaudzē. Lūk, nesen Faina, viņa slimo, uz baznīcu nestaigā, bet te bija, saka, lūk, pavisam ne tā dzied, kā mūs tēvs mācīja. 

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte