Kategorijas: Mācības un darbs, Vassa Savčenko

Es uz skolu gāju un krustiņu nēsāju, lūk te, kreisajā azotē. No ķēdītes noņēmu. Ar saspraužamo adatu krūšturim piestiprināju, bet bez krustiņa uz skolu negāju: biju tā audzināta, ka bija bail bez krustiņa staigāt. Saprotat? Bet kāds es skolotājs ar krustiņu, kāds skolotājs padomju laikā?

-         Bet skolotājs taču neizģērbās, kas zina, ir viņam krustiņš vai nav?

            Mēles tad garas bija. Un spiegi bija, špiku bija ai-ai-ai! Ejam ar draudzeni pa Ļeņina ielu un pie baznīcas stāv iejūgts zirgs, liekas, kāzu iejūgā. „ Mara, ieiesim paskatīties, kā poļi laulājas”. Un skatāmies apkārt, ir kāds vai nav, no mūsējiem, ja nu pēkšņi kāds ierauga. Un, lūk, slepus, slepus, slepus vajadzēja šurp – turp ieiet un iziet. Baidījāmies. Tas tagad nav bail, bet toreiz Padomju Savienības, ai, kā baidījās. Jo špiki bija. Kā tēvs teica: „Tevi, Ņinočka, tava draudzene uz Sibīriju nosūtīja, laikam”.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte