Kategorijas: Cilvēks un vara, Valentina Spalva

Man tāds gadījums bija. Es, kad uz dzelzceļa strādāju, es strādāju pie kartiņas dalīšanas. Toreiz dzelzceļnieki saņēma papildu devu produktu, kartiņas. Un es tās kartiņas dalīju. Un vienu reizi atnāca viens cilvēks, piegāj pie manis un tāds novārdzis briesmīgi, nu, knapi uz kājām stāv un saka: „Glābiet mani!” Es saku: „Kas notika?” „Iedodiet man kartiņu, es badā mirstu, miršu! Es sēdēju cietumā.”Aa viņš strādāja tur, vācieši viņu, tas vācu laikā bija, vācieši viņu arestēja, viņš nosēdēja cietumā, no cietuma viņu atkal izlaida, un viņam nebij ne kartiņu, ne ko ēst, ne produktu, ne naudas. Viņš pie manis pienāca un lūdz: „Lūdzu glābiet mani!” Es saku: „Nezinu, man tak pēc saraksta visi ir.” Tad bij, kā reize, mēneša beigas. Es paskatījos, paskatījos vienā vietā atradu, kur nav paraksta, nav izņemta kartiņa. Es riskēju. Es paņēmu viņam iedevu, i iedevu vislabāko, vislielāko porciju kartiņu. Un par to es aizmirsu, un tur vēlāk, es nezinu, vai viņš strādāja, neatceros pat, kā tur bija.
Tikai atnāca krievi, pagāja jau... es, mani iebāza cietumā, saprotams, es nevaru pateikt...
Intervētāja: Kurā gadā?
Bij, tas bija četrdesmit, karš beidzas ceturtā, piektā, tas bija četrdesmit sestā gadā. Es nosēdēju pusgadu. I to mani, ja ne radi, tad es varbūt ilgi sēdētu vel. Vienkārši viņi nēma visus bāza, bāza cietumā, bet lietas neskatījās neko. Un tā cilvēki tur gadiem sēdēja citi. A man te no Krievijas atbrauca tēva brālēns un atnāca, aizgāja pie tiem ... bija no Krievijas atbraukuši prokuratūra visa. Aizgāja pie viņiem, parunāja, i man ar viņu randiņu iedeva. Un tā mani pēc tam drīz i atlaida.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Mg.philol. Inguna Teilāne, Daugavpils Universitāte