Kategorijas: Cilvēks un vara, Valentīna Sorokina

– -          Kura tante pie mums vakar atbrauca mazgāties pirtī, viņa arī bija Sibīrijā. Viņus izveda 49. gadā. Viņiem bija 4 zirgi. Atbrauca, saka, vakarā. Viņa kaut ko dzirdīja lopus, atbrauc, sevišķi zina kaimiņi, kas tev ir, viņi uz rajonu, kur tur nogādā, sarakstu gatavoja: „Viss, govi varat nedzirdīt!”  Viņa: „ Kāpēc? – „Viss, posieties!” Draudzene bija, kas kopā staigāja, laikam, viņā skaudības nedaudz bija, ka nabadzīgāka. Vēl, saka, mums ļāva šujmašīnu paņemt, spilvendrānā ielika, divi sivēni bija, vienu sev paņēma, bet otrs nokauts, ļāva gaļu ielikt, tā mēs braucām, pa ceļam  mums bija, ko ēst. Tur cilvēki cieta badu. Bet, kuriem bērni mazi bija, viens bērniņš kliedz, kliedz, bļauj, bļauj, tur visi bērni kopā bija, paskatīsimies, kas ar viņu. Viņam utis, tā noēdušas viņu, ka visa āda! Ne piena, nekā nebija. 21 dienu veda viņus tur uz Irkutskas apgabalu. Lūk, tur aizveda viņus. Bet tur atbraukuši priekšsēdētāji, ņems sev pa vagoniem strādniekus, šos ļaudis. Tur burjati bija, kantora priekšsēdētājs burjats, tur bija daudz tatāru, sen. Kurus agrāk atveda. Agrāk uz turieni izvesti bija. Un viņi mūs tur nometināja, mēs dzīvojām: vienā mājas pusē bija tatāri, otrā – mēs. Govi viņi tur iegādājās un katru dienu viņus tur atzīmēja. Vienreiz viņu aizsūtīja priekšsēdētājs uz citu rajonu vai, un mājās atnāca atzīmēt, bet viņas nav un kur viņa ir? Priekšsēdētājs saka, brauc, es pats, nekā nebūs. Mani paņēma, it kā es pati būtu bēgusi no šejienes. Nu, no rīta priekšsēdētājs atbrauca. Saka, lai tu vairāk tā nedarītu, lai tu katru vakaru būtu mājās, it kā viņa būtu aizbēgusi no turienes. 10 gadus viņi tur nobija, bet normāli viss.

-          Bet pēc tam atbrauca viņi šurp, viņiem taču nedeva savas mājas, nelaida.

-          Tur jau citi dzīvoja, nelaida savās mājās. Tur mums bija tāda partordze, viņa  visur ielīda.

-          Mums kaimiņš atbrauca un viņu nelaida, viņi atbrauca šurp uz Latviju, nopirka kaut ko. Bet tante, lūk, šī - viņi aizbrauca, nopirka sev Daugavpilī Grīvā ar dēlu māju, pusmājas uz pusēm. Nelaida dzimtajās mājās, tur bija aizņēmuši jau visu pilnīgi un pat tuvu nelaida. Lūk, lūdzu, kā tajā laikā, kad šī vara mainījās.

-          Padomju draugi, ko viņi darījās. Lai vācietis, cita lieta, viņš paņēma arī uz Vāciju, strādāt par velti – tie fašisti saucas.

-          Kurš cilvēks strādāja, viņš taču neko nedarīja, viņiem 7 cilvēki bērnu bija, brāļi, viņi visi vīri, zini, spēcīgi. Viņi tur ara zemi, vispār, ēdiena viņiem vienmēr pietika. Ezers bija blakus, viņi, puiši zivis ķēra, vienmēr ar zivīm, pat ledus māja bija uzcelta vasarā, ledusskapja nebija, ledu sacirta vienmēr, saka, atradās viss pie mums. Skaudības dēļ, vispār, sarakstus taisīja, visus savāca un aizsūtīja.

-          Bet, kas gatavoja, pagastā, kurš dzīvo labi, vecākais. Pāris cūkas ir, var (izsūtīt).

-          Ko jūs izsūtīsiet? Kuram bija, ko paņemt. Kuriem nekā nebija, tos neveda nevienu.

-          Ir – viņi tur, bet lopiņus sev.

-         Mēs arī bijām, jau maisi stāvēja savākti. Vienu jau tur Staņeviču izveda, Rimšas jau nav, atnāk tētis, saka, izveda, viss! Un mēs arī maisus bijām savākuši. Bet kā brālis kara laikā viņš bija karā, bet pēc kara viņš Viļņā bija milicijā, un arī saraksts bija, visu viņš tur pārbaudīja – mums neko līdz šim neteica, tikai nesen pateica. Pateica: „Ja tēvu paņemsiet, vediet mani, ņemiet visus!” Viņš vecāks, viņš no pirmās mātes bija. Bet mēs puikas visi bijām, vēl skolā negājām, trīs mēs bijām, vēl brālis viens no tās palikušās ligzdas vēl (no pirmās laulības). Mēs tā nejauši palikuši, bet jau sarakstā bijām pašā sākumā. Lūk, aizvedīs tur, visu sāc no nulles svešā valstī. Stāsta, poliete ar viņiem bija tāda skaista, zelta zobu pilna mute, viņa vis skraidīja: „Paņemiet mani pie krieviem,” - negribēja pie burjatiem. Bet pēc tam, kad sāka atlaist, uz Poliju varēja braukt, Polija pieņēma, viņa aizbrauca uz Poliju, tur viņai bija kaut kāds radinieks Polijā: brālis vai svāts, un, lūk, viņa aizbrauca uz Poliju. Nu, šie atbrauca šurp. Kur kuram vajadzēja, kur kurš varēja. Lūk, tāda atgriešanās bija.

-          Un, lūk, atnāk savākt uz māju, uzreiz, kas ir, savāc, bet kas, gadās, viens kaut kur aizgājis, palika. Ārā paslēpies un paliksi!

-          Nu, visi aizbrauca, bet šie palika.

-          Man tāds Krumeļs stāstīja no Grīvas, viņa māsa palika, negāja uzreiz uz māju, bet mūs teļu vagonā un tur – rīkojās, tas jau nav labi!

-           

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte