Kategorijas: Cilvēks un vara, Valentīna Sorokina

-          Bet Staļina laikā ko darīja. Olas atdod, neskatās, vai tev liela ģimene vai maza, 350, dienā, skaiti, pa olai atdod, gaļu atdod. Tur pēc zemes skatījās. Ja nav gaļas – nopērc un atdod, ir – nav – neprasīja. Atnāk, pa kūtīm staigā, cik tev vistu, ar visiem tā.

-          Viņš brauca tur uz gaļas kombinātu uz Zarasiem un atveda, pirka, lai nodotu, cik tur kilogramu, nezinu, pēc zemes cik: 50 līdz simtam jau sniedzās. Ir – nav – neprasīja.

-          Bija nodoklis visam.

-          Ja jau saimniecībā dzīvo, atdod gaļu, olas. Staļins arī darbojās. Nu, ne Staļins, te pagasts, no pagasta.

-          Kas tur zināja, bija tā pavēlēts.

-          Atnāk: pa kūtīm staigā vispār skatās, cik tev vistu, cik tev ir. Lūk tā, Staļins tā arī dzīvoja, iedzīvojās, no visiem tā, no visiem, jā.

-          Bet vai bija tādi gadījumi, ka cilvēki atteicās stāties kolhozā?

-          Pretojās, iespērās. Kā nodokli uzlika, ātri aizgāja. Gribi – negribi, aiziesi. Kur tu dabūsi labību? Mums vienam 90 hektāru zemes bija, ezers. Visu skaitīja tur. Viņš nenodeva nekā – ķurķī. Divi gadi nobija, jau vecis atnāca.

-          No viņa nekā nebija, ko paņemt, nekā nebija, ko iedot: tur bija tādi augsti kalni, tur viens kalns bija, varbūt, kādi 30 hektāri, un tur divi tādi lieli kalni, pat Daugavpili varēja redzēt, un ezers liels, bet skaitījās daudz zemes. Ņem, kur gribi, zirgs viņam bija, pašiem izdzīvot vajag: 5 bērni bija, atnāca no turienes tikko dzīvs. Un viss, un uz redzēšanos!

-          „Baltajā gulbī” viņš pasēdēja, veselību sabeidza.

-          Budzis (kulaks) tas bija pats trūcīgākais, jo bērni maziņi. No kurienes tu, ko tu izdarīsi viens? Strādā, tur vajag visu strādāt.

-          Zemes daudz, bet jēgas nav, viens pamēģini. Viņš nenodeva nekā, viņam nebija, ko nodot.

-          Ķurķī! Divus gadus nosēdēja!

-          Bija vislabāk, kad bija kolhozs un 50 simtdaļu zemes, un ļoti bija labi. Kolhozā nostrādāji, mājās kartupelīšus iestādīji, vagas un viss.

-          Un govi gani, kur gribi.

-          Varēja. Deva pļavu pļaušanai, tagad arī normāli. Es tagad arī kolhozā ietu – kam to zemi vajag?

-          Tīrs, zeme uzarta un viss.

-          Tagad vieni kurmji laukos. Tagad devuši vaļu.

-          Nu, vaļa par kaut ko pārvērtīsies, visu laiku tā nebūs.

-          Atbrauks ārzemnieki, visu paņems un visas lietas!

-          Mums ar katru gadu cena lielāka un lielāka par zemīti, ja.

-          Pērk, pat pa tūkstoš hektāru ņem  zviedri tie.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte