Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Valentīna Sorokina

    Lūk, lūdzas. Lūk, lūgšanu nams, redzējāt, pie mums stāv, neviens nelūdzas. Vis bija večiņas tādas, labi lūdzās, viņas lūdzās jau no jaunības, viņas visas apmira. Viss.

-          Viens atbrauc popiņš, reti, lielos svētkos, no Grīvas pops.

-          Petrovs Aleksandrs Petrovičš. Bet ar viņu nav kam lūgties, viena sieviete ir no Izvaltas stacijas, viņa tagad arī tur, pilsētā tur, ar mazdēlu, īsāk sakot, negrib. Atbrauc, palūdzas, palūdzas un viss. Vai saslimst. Nu un, īsāk sakot, negrib. Bet pops viens atbrauc, kaut ko tur palūdzas, palūdzas un viss.

-          Tā jau bija apzagta kādas piecas reizes. Bija apustuļi līdz griestiem, noņēma. Tur jau maz ikonu, jaunas saliktas.

-          Ja jau nozaga, paslēpa. Bija apustuļi līdz griestiem – noņēma, viņi noņēma un bija zem siena kaudzes palikti, atbrauca saimnieks sienu novākt, blakus bija siena kaudzes, iznesa viņi zem siena, blakus kaudzēm salikts, laikam nespēja aizvest. Policija atbrauca, aizveda, nu, pēc tam atveda, nolika, nu pēc tam atkal, varbūt, gads, varbūt divi – nozaga atkal!

-          Viņiem iepatikās ļoti, lieli apustuļi, vajadzēja kaut kur uzreiz pāri upei.

-          Koka, uz koka uzzīmēti, 12 apustuļi, Pēteris un Pāvils tur – visi.

-          Pēc gada aizveda vienalga, un milzīgi, lieli.

-          Kā ļaudis no grēka nebaidās?

-          Lūk, ļaudis grēka nebīstas. Kāpēc gan, es domāju,  Dievs viņus nesoda? Lūk, ielīstu tur mājā, rokas pastieptu, un tā arī paliktu, rokas pacēluši, un stāvētu. Bet zog, pārdod, dzīvo un nekas.

-          Un pa ceļu ved, bet neviens neaptur.

-          Dievs cieta un mums liek.

-          Sodīs, bet ne uzreiz. Lūk, zaga, pārdeva Savka Seņins, viņa  mazdēls, viņu paralizēja, gadu nodzīvoja un uz redzēšanos! Viņiem taču bija milzīga noliktava bēniņos, tur ikonostasi bija, noliktava bija, atstiepa un pārsūtīja kaut kur tālāk.

-          Taisnības nekur nav.

-          Man arī tā šķiet, citādi sodīs, pēc kāda laika.

-          Tas vienalga garām nepaies.

-          Tāpēc, ka ļoti liels grēks. Bet lūgties nav kam, laikam, tāpēc, ka cilvēku nav.

-          Cilvēku nav, kas lasa no grāmatas, nav dziedātāju varbūt vajag viņam, lai palīdzētu viņam dziedāt, bet ko tur, atbrauc, atnākuši 3-4 cilvēki un viss, viņš arī ne ļoti tā, viņš kā autodidakts, viņa tēvs pops bija, bet nav dziedātāju, bija tādas trīs večiņas, viņas visu zināja, visu saprata un viss.

-          Uz Troicu atbrauc lūgties.

-          Labi, ka uz Troicu vismaz atbrauc.

-          Atbrauc, lūk, vecāku bija, Radoņica (Радоница – mirušo piemiņas svētki), atbrauca pops ar šito sievieti, paldies, vismaz vecākus pieminēja, palūdzās. Un vēl uz vecāku atbrauca, lūk, uz Nikolaju it kā posās, bet atbrauks vai ne?

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte