Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Valentīna Sorokina

-          Tādi paši cilvēki, kā visi citi. No maziem gadiem pie ikonām jau lika lūgties. Mācīja gavēņus ievērot. Trešdien un piektdien  vecāki neēda un mums nedeva – lai tāds, lūk, gavēnis būtu. Svētkos vienmēr tēvs svētdienās lūdzās, iededza sveces, nostājās pie ikonām un mēs visi klausījāmies. Kad tēvs jau lūdzas, un brāļi jau lieli, kad atbrauca, bez ierunām lūdzās, atģērbjas un iet pie ikonas lūgties. Lūk, parasti svētki Lieldienas jau pēdējās, viss, kad beigas, apsēdās viņš lūgties, bet viņš vairs nespēja, uzreiz pārtrauca, nedēļas divas pēc Lieldienām arī nomira.

-          Viņš katru dienu lūdzās: 4 no rīta pieceļas – jau lūdzas!

-          Kad pieceļas, cēlās lūgties un kad likās gulēt, lūdzas. Nu, tur nedaudz, paklanīšanās 17 taisīja.

-          Pirms ēšanas, kad brokastis, vakariņas, pusdienas, arī vienmēr lūdzās, vectēvs mums bija veco laiku, vectēvs mans 1895. gada, mātes tēvs, viņam visi tādi veci noteikumi bija: mēs arī maziņi atbraucām, un mēs arī stājāmies ( pie lūgšanas) bez ierunām.

-          Palūgties viņi visi malači, atnāk  Polinas māte, atnāk, lūdzas visi, gan znots, gan visi lūdzas un klanās uz podrušņikiem (подрушник – neliels lūgšanu paklājiņš, uz kura liek rokas, veicot paklanīšanos), pat tīkami skatīties, tagad maz tādu cilvēku ir.

-          Sevišķi mazdēls maziņais.

-          Divi mazdēli.

-          Un vis līdz zemei.

-          Jā mēs tur pret soliņu, jo vairs nevaram pieliekties, bet viņi uz podrušņikiem līdz zemei un tik sit  un sit.

-          Mēs gatavojamies iet uz baznīcu, nu, lūgties uz baznīcu, bet viņš saka: ”Vecmāmiņ, nu ko tu čammājies, tu vienmēr atnāc pēdējā, visi cilvēki atnāks, bet tu vēl čammājies!” Tagad jau liels, 20 gadu jau, tagad klusē, neko nesaka.

-          Viņam ļoti patika, viņš bija ieinteresēts tajā.

-          Nu un tās dziedātājas, dziedātāja viņu atved, cik labi viņš lūdzas: ”Ai, cik labi tu lūdzies!” – pat konfekti viņam vienmēr dod.

-          Pareizi, agrāk popi tā arī piesaistīja, lai bērni nāktu, lai viņiem gribētos nākt palūgties uz baznīcu.

-          Viņi pat atbrauca pie mums, kad pieņēma grēksūdzi, mums bija pops Zarasos, viņš atveda šurp konfektes zirnīšus (dražē), bērnu daudz bija, lūk, onkulim bija 10 bērnu, vienmēr atveda daudz. „Nu, kurš lamājās, kurš ko darīja, sodīsim, bet, kas paklausīgs” – nu, visiem viņš deva konfektes – pajautā, nu, nedaudz tā parunā, lai paklausīgi būtu, visiem viņš deva konfektes. Jā, viss bija.

-          Un gavēnis, atnāk gavēnis, pat zivis nedrīkst.

-          Divas dienas tikai var zivis gavēnī šajā ēst pie mums.

-          Labās Vēsts dienā un Pūpolsvētdienā. Bet tu visu pēc kārtas – разносший biedrs.

-          Vecticībniekiem  jābūt ar bārdu. Agrāk pat pops, ja nomira cilvēks (bez bārdas), bet tagad, protams, apglabā tagad.

-          To vajag (gatavoties, bārdu audzēt), nomirt bez bārdas nenākas.

-          Tu taču nedomā nomirt.

-          Nedomāju, bet jāgatavojas, vienalga.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte