Kategorijas: Cilvēks un vara, Valentīna Sorokina

    Izdzīvoja, pensiju nekādu nebija, viss savs. Mums bija tāda ļoti mālaina zeme, sējām āboliņu, pēc tam uz Daugavpili vedām, tur ebreji kaut kur Gajokā dzīvoja. Turēja govis, un viņi tur sarunāja un tur veda, pārdeva āboliņu, jo laukos auga ne visai, jo māls, mīkstas zemes maz mums bija, lai rudzus tur sētu, bet šīs zāles auga labi, lūk, viņi pārdeva tās zāles, zirņus, nu, visu sēja. Lopu daudz turēja, jo viņš māju cēla, tur kopā ar brāli dzīvoja, teļus nodeva. Vienmēr līdz kolhozu laikiem mēs turējām sivēnmātes, jo kur gan naudu dabūsi. Visu paši, palīdzības nekādas nebija: nesen tās pensijas parādījās, jau pašās beigās te.

-          Jādzīvo!

-          Lopu daudz turēja, teļus pēc tam nodeva. Sivēnmātes turēja, ko nodot, naudas kolhozā nebija, visu no sevis.

-          Ar savu darbu visi dzīvoja.

-          Lūk, nesen tās pensijas parādījās kolhozā. Pirmo pensiju iedeva 12 rubļus, arī labi, zini, maizei.

-          Tādu cenu arī nebija, produkti bija daudz lētāki, bet tagad...

-          Agrāk kolhozos dzina kā suņus, gribi vai negribi. Kolhozā strādā, strādā – 100 gramu maizes, cik. Mūsu lopiņus uz kolhozu. Zirdziņš ir – uz kolhozu, bez jautājumiem.

-          Un viņi savāca šos lopus rudenī, viņi vasaru nostaigāja pa lauku, bet ziemai neko nesavāca, sāka apsprāgt visi tie zirgi pavasarī.

-          Uz virvēm kāra, pakarājas, pakarājas, - nost!

-          Tas vispār bija kaut kas, un kā tēvs bija zirgkopis, kā reize no šķūņa vilka ārā. Kuri jau viss, jo nebija ko ēst, savāca no cilvēkiem, sagatavot neko nesagatavoja. Nedomāja, kā, no kurienes, ko. Kamēr jau traktori parādījās, tas nebija tik drīz.

-          Lūk. Biedri mūsu arī nebija labi. Ja jūs kolhozu veidojat, pērkat paši ko, bet nezodziet no saimnieka. Nosprāga gandrīz visi. Neko nesagatavoja un viss! Uz striķiem ilgi nepakarāsies!

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte