Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Ruta Cibule

„Tālāk. Lūk, un šis jau notiek 2005. gadā. Un šo gadu var uzskatīt par kaut kādu lūzuma gadu. Šo nometni kā tādu, kurai bij ļoti laba publicitāte, ļoti labas publikācijas un atsauksmes republikas presē, bet es pati ar šīs nometnes organizēšanu biju absolūti neapmierināta. Un, acīmredzot, kaut kādu spītību tas pamodināja arī tajos cilvēkos, apkārtējos cilvēkos. Un, un parādījās kaut kāda tāda lieta, kad mm, ka tika novērtēts. Tie cilvēki, kas vairāk vai mazāk tomēr ar mums grozījās, viņi ieguva kaut kādu tādu no šī tāda, nu, kaut kādu tādu savu spītību.
Šo folkloras nometni es jau organizēju citā kompānijā. Tā vairs nebija Anda Beitāne. Viņa, protams, šeit piedalījās. Es biju paņēmusi kā pamatgrupu, ar ko sadarboties – republikā pazīstama folkloras kopu „Saucējas”. Viņas cenšas precīzi kopēt, a līdz nemaņai, man nepatīk, kā viņas to dara. Tai brīdī man tas patika, pēc šīs nometnes es sapro.., sapratu, ka es arī šodien nevaru klausīties viņu ierakstus, tāpēc ka viņi ir mehāniski, tukši un bez dvēseles, tā es domāju, varbūt citi domā savādāk. Bet tas, ko viņas dara. Tātad tās nometnes būtība bija uzlikta uz to, kā... tātad viņas rādīja, kā viņas klausās teicējas, kā viņas pēc tam cenšas šo dziedāšanas metodi apgūt, ja, un kā viņas to nes tālāk. Un tas, cik alkatīgi, viņas, piemēram, centās to visu paņemt no mūsu Medņevas babām, kas ir tāda mūsu zvaigznājā spožākā pērle, ja, tas kaut kā vietējiem baigi aizēda, man arī. Un tas bija tas labais. Un, ja mēs, varbūt aaa, bez lielas mīlestības tai reizē šķīrāmies ar Ivetu Tāli, jā, un, un, un...
Pēc tam mēs ar Andu uztaisījām momentā vēl vienu mazu projektiņu rudenī, lai apbraukātu visus vietējos, kas piedalījās tajā nometnē un noskaidrotu, kas bija viņiem tas, kas patika, un tas, kas bija, kas viņiem nepatika. Ar to mēs apstiprinājām savu intuīciju un sapratām, ā, ka kaut kas labs tajā visā ir noticis, tajā visā, kas mums nepatika, bet kā to visu atkal metodiski virzīt tālāk, to mēs meklējām ceļu. Ja!
Pēc šīs reizes tad jau medņevietes, kuras jau tur domāja, kurām bij kaut kāds uzstādījums, vidējā paaudze 40-50 gadi, tad viņi paņēma pilnīgi par tādu kā savu vadmotīvu – vidējā paaudze pārņemt vecākās paaudzes dziedāšanas repertuāru, manieri un, un, un visu to, kas ar to saistās. Tagad mēs zinām Medņevā ir arī pie.., nu, jāsaka, ļoti laba folkloras kopa „Egle”, ja. Par to atkal varētu runāt atsevišķu stāstu, kā ir, kad vecās babas saka, vot, kad mēs nomirsim, kas ta pēc mūsu dzīdōs, un, kas notiek tad, ja kāds patiesi grib šo tradīciju, dziedāšanas tradīciju pārņemt. Tas ir atsevišķs stāsts, smags stāsts, jo uzreiz sākās nenormāla greizsirdība, nenormālas attiecības, ja, kuras ir visu laiku jāgludina, jākopj, jo nedod, Dievs, manu dziesmu kāds nodziedās. Un vairāk vai mazāk tas izpaužās visās vietās, kur reāli sāk kaut kāda tāda pārmantošana notikt. Īpaši tas ir baznīcu koros, ja. Jo, ja kāds jūs to zinat, tad, nu, vecie koristi, kuri paši vairs nevar, teiksim, visu nodziedāt, nedod Dievs, ka tur ienāks kāds jaunais. Bet tas ir atsevišķs stāsts atkal par šīm lietām.
Tālāk. Nu, lūk, tad pēc šīs nometnes, kurā mēs... Jā Upītes meitenes sāka pa vakariem iet pašas teiksim krustojumos, pakalnos tos balsus laist. Tā spītība bij pamodusies, tā spītība – es savu materiālu neatdošu, kaut tādā veidā viņa bij pozitīvā veidā uzkurināta.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte