Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Ruta Cibule

„Šis te talkas, talkas moments ir jāizkopj! Mēs tā sadalījāmies uz dažādām vietām. Ā, bet, teiksim, talka nebij, kā galvenais, talka bij kā viens no tām, tām lietām, kur viņu piedalījās un kur arī komunicēja, ar, ar, ar, ar, ar teicējiem un ar teicējām. Nu, pēc šīs nometnes mēs sapratām, to, ka arī precīzāk mums jādefinē tas jēdziens ‘jauniešu’, jo sapratām, ka uz folkloras nometni var saukt tos, kuri var dzert alu. Kuriem jodzer kvass, tī lai tad jau uz citām nometnēm brauc. Savādāk tur sanāca tā, ļoti dažādi dažreiz. Un, un sapratām, ka mēs arī gribam tad, kādā no nākamām nometnēm pievērsties jau kādas ļoti konkrētas tradīcijas izpētei.
Un tad nākamā nometne jau bij tāda... Aha! Nu, tātad teicu, mēs strādājām paralēli ar, ar, ar Andu Beitāni, šad tad mēs pieaicinājām arī Mārtiņu Boiko, bet viņš jau tai brīdī bij kļuvis tāds paslinkāks. Anda tai brīdī bija vēl ļoti čakla. Ā, bet, nu teiksim, katrā no Letonikas konfere.., ne, Letonikas, bet Barona konferencēm jau bija kau kāds ziņojums, kurā arī tika skarti vairāk vai mazāk mūsu puses tradicionālās kultūras pētniecības atziņas. Šeit jūs varat arī lasīt ko tādu. „Letonicās” ir daudz par mūsu pusi, var, var lasīt.
Tālāk. Nu, un nākamais, kas mums atnesa jau tādu īstu popularitāti.. Patiesībā pēc, jau pēc iepriekšējās folkloras nometnes mums nebija jānodarbojas ar tādu lietu, kā, teiksim, nu, izziņot, uztraukties, vai tur kāds atbrauks vai neatbrauks, vai cik pieteiksies, vai cik no tiem, kas ir pieteikušies, atbrauks. Patiesībā mums vajadzēja palaist kaut kur klaču, ka nometne notiks, un patiesībā ar to pietika. Mēs saņēmām pietiekami daudz pieteikumus un, un, un, un, un tā!
Un tad nākamais, ko mēs paņēmām, tas bij tad mēslu talka Ziemeļlatgalē. Tai mēs gatavojāmies jau pavisam rūpīgi šai nometnei. Pirmkārt, tātad mēs uzlikām visu šo nometni tikai uz vienas tradīcijas izpēti, uz materiāla apguvi, gatavojāmies tam iepriekš rūpīgi. Jo, tātad mēs izdevām krājumu, sapratām, ka valoda ir barjera – tie, kas atbrauc uz folkloras nometni, viņi ātrāk uztver melodiju, vārdi ir problēma. Tas nav tō, kā tiem, kuri nedzīd. Lūk, izdevām krājumu, tad izdevām arī kaseti, kur bija tieši tolku bolsi, jā, lai šīs nianses var, jo tradicionālo dziedāšanu jau vispār pierakstīt ar tām niansēm ir ļoti grūti tā, lai viņu varētu saprast, lai pēc tā varētu nodziedāt. Tur vispār bez, bez, bez materiāla, ko klausās, tas praktiski nav iespējams. Ir jāklausās, vai, nu, ieraksti un tas mācās klausīties vai, nu, jāraksta, vai, nu, jāklausās teicēji paši, bet katrā gadījumā tās metodes ir dažādas. Bet, nu, tā, lai katram būtu rokā grāmata un, un, un, un katram būtu priekšā teksts, un viņš visu iepriekš jau zinātu par šo te talku, kas tad ir mēslu talka Latgalē. Tātad mēslu talka tas ir atsevišķs temats, tā ir vispār tradicionālās kultūras pamats, kuru, kur ir ļoti daudz interesantu izdarību, ļoti daudz un interesants muzikālais materiāls un tā tālāk. Un tad mums pa rajonu, mēs, laikam, atradām divas vai trīs īstas tādas dziļās kūtis, par kādām arī raksta, par kādām dzied. Šie saimnieki piekrita, mēs piekritām, ka mēs to visu darīsim. Tātad bija reāli zirgi, mēs reāli strādnieki, kas šīs kūtis mēza, poveznieki, kas veda, ārdītājs, kas ārdīja un, un, un kāpējas, kas kāpa. Un, protams, vecās sievas uz tīruma, kas dziedāja un jaunie, kas to gribēja iemācīties, dziedāja to visu līdz. Tā bij tāda īsta talkas rekonstrukcija. Un viena pat no mājām mums bij, kur, kur, kur, kur pat tajos laikos vēl nebija elektrības. Nu, tā, ka tas viss izvērsās ļoti interesanti un, un, un, un, un, patiesībā, pēc šīs, pēc šīs nometnes jau mēs tā kā arī republikas mērogā tikām uzskatīti pat, pirmkārt, atnesa mums lielu popularitāti. Šī nometne, viņa mums atnesa arī pirmo Folkloras Gada balvu. Un kā mēs pēc tam vienmēr teicām, ka tā balva mums nav par mēslu vešanu, bet par izglītības veicināšanu.
Nu tā, patiesībā, mēs sākām kaut kā ļoti apzināties tos savus spēkus, ka mēs patiešām daudz ko varam un, ja mēs rūpīgi strādājam, tad mums izdodas. Vēl joprojām, šī jau, kā redzat, ir trešā nometne, par ko es stāstu, vietējie jauniešiem tas viss pie kājas. Vairāk, pat jāsaka, ka viņi ir tādi, kā neapmierināti, jo tāpēc, ka viņiem liek darīt, viņus mēģina iesaistīt tajā, kas viņiem ir ikdiena, kas viņiem nepatika, kas viņiem ir, nu, ko te uzbāžaties. Nu, ir, bij kādi, kas nāca, bet, patiesībā, vēl arī šī, tātad redzat, jau, cik gadi ir pagājuši, bet nav. Nav, nav, nav, nav. Un īpaši, ka te uz tām kūtīm mēs viņus aizvilkām, galīgi viņi bija neapmierināti. Labi, bet vilkām!”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte