Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Ruta Cibule

„Ē, ka mums galīgi neapmierina tas, ka viss te notiek, bet ir tikai vecas babas, kuras tūliņ, tūliņ nomirs un mēs tā arī paliksim daži laimīgi, kuri to ir dzirdējuši. Un tad mums bij rajonā jau izveidojusies viena jauniešu folkloras kopa nosacīti. Viņa saucās „Rekavas dzintars”. Tagad viņi ir tādi jaunieši, kuriem jau nu, ir vai, nu, ļoti maz matu un tie paši palikušie mati ir arī sirmi. Un mēs kopā ar šo jauniešu folkloras kopu, kuru tajā laikā iesāka vadīt Rekavas vidusskolas vēstures skolotājs Dzintars Čerbakovs, kurš tagad ir jau, ilglaicīgi jau ir, bija Gulbenes rajona policijas priekšnieks un tagad viņš ir Balvu rajona policijas priekšnieks. Un tad es izrēķināju, aha, Dzintars, viņš jau tai laikā strādāja policijā, viņš bij kriminālpolicijas priekšnieks, es domāju, jādara viss ir tā, lai viss ir kaut kā otrādi. Parasti atbrauc pētnieki. Viņi ir veci, viņi aizrunājas. Man vajaga uz folkloras nometni tikai tādus jaunus cilvēkus. Vadītājs, tātad es izrēķināju, ka Dzintars varētu būt šis te vadītājs, nometnes vadītājs. Jo, pirmkārt, viņš ikdienā dara kaut ko pilnīgi citu, kas, nu, skrien ar pistoli, tur, nu, vārdu sakot ķer noziedzniekus, kontrabandistus un tā tālāk. Un to nometnes vietu mēs atradām Balkanos, kas ir mūsu Šķilbēnu pagastā, kā tādu, un izdomājām, ka tas tur tā varētu būt.
Tai laikā iesniedzām Kultūrkapitālam savu pirmo projektu ar pretenciozu nosaukumu „Balkani 99”. Man, liekas, ka varbūt dēļ tā nosaukuma, mums arī naudu iedeva, iedeva tajā laikā 1200 latus. Aizbraucām mēs ar Dzintaru slēgt līgumu, Dzintars formā, viss kā vajag, mūs tas kurators iesauc iekšā, viņš saplēš to mūsu piedāvāto to, to, to, to, to, to, to tāmes atšifrējumu un saka: „Es jums varu noformēt to, kā radošo stipendiju.” Mēs jau pirmo reiz, mēs neko ne nesaprotam, mēs sakam: „Nu, labi! Lai tā būtu!” Droši jau tur Dzintara klātbūtne ietekmēja un tā forma, vai, es nezinu, kā tas bij. Mēs izejam ārā. Es saku Dzintaram: „Tu saprati?” Es saku: „Man likās, ka jis mūsiem pasacīja, ka mūsiem pa to naudu nav pat jāsaskaitās!” Nu, labi! Tad pasēžam, pasēžam, es saku: „Labi! Nu, mož, saku, mož tu porzvani.” Nu, labi. Izrādās arī tā bij tad. Bet tas pilnīgi, nu, tas kaut kāda bija aplama rīcība no viņu puses, jo 1200 uz tādu, nu, nevarēju viņi mums iedot tā normāli. Nu, es saku, kū darīsim, nauda īdota. Tas bija 99. gads, 1200 tas bija ļoti daudz. Nauda īdota, ko ta darīsim. Labi – simts tev, simts man, par pārējo taisām nometni!
Nometne mums izdevās ļoti labi, jo bija intensīva programma. Protams, pa to naudu varēja arī dabūt ļoti labus lektorus un labas, labus muzikantus pa vakariem un tā tālāk. Un tas laiks bij piesātināts. A, piedalījās arī vietējie jaunieši, bet piedalījās ļoti maz. Un viņiem nebija tās intereses, kādu mēs cerējām sagaidīt. Protams, viņas nebija. Nu, jā, nometni uztaisījām, viss bij ļoti labi, rezonanse ļoti laba. Tie, kas neatbrauca, tie mūs apskauda. Bet mēs saprotam, ka mēs esam pra... praktiķi un tālāk jau mēs praktiski nevaram uzlikt uzstādījumu, ko mēs darām tālāk un kā mēs darām tālāk. Un šinī ta nometnē bija veiksmīgās sagadīšanās tās, ka pirmo reiz es arī iepazinos šajā nometnē ar Andu Beitāni. Viņa mums bij, kā lektors uzaicināta uz vienu vai divām lekcijām. Mēs sapazināmies un šīs nometnes noslēgumā mēs aizbraucām pie Andas, nu, pateikt to savu domu, ka mēs esam ģeniāli, protams, bet gudrības ta mums pietrūkst. Un izrādās, Andai arī, kā pētniekam, tas bij interesanti strādāt ar tādiem, nu, praktizējošiem folkloras kopējiem un, un, un mēs sākām kopā veidot kaut kādu tādu, tādu vīziju, ko mēs darīsim ilgākā laika posmā, lai šinī pusē jaunajā paaudzē pamodināt tādas intereses par savām tradicionālām vērtībām.
Sākumā likās, ka katru gadu pa nometnei, tas būs daudz un, ka mēs to nespēsim pacelt un, un, un, un, bet, nu, bet, nu, pēc tam viss dzīvē mainījās. Un tad jau mēs sākām gatavot tādu jau, jau, jau konkrētāku ievirzi, ja, un, un, un, un piesaistījām, ā... sapratām to, ka ir ļoti daudz jauniešu, kuri bērnībā atnāk uz ansambļiem līdzi savām babām, padzied un pēc tam viņi kaut kur pazūd. Mēs veicām ilgāku laiku šos te visus apzināt, šos te jaunos cilvēkus, kur viņi ir aizgājuši, kāpēc viņi ir aizgājuši. Vai viņi vasarā būtu ar mieru atgriezties, vai viņi būtu ar mieru piedalīties nometnē. Tad mēs piesaistījām šai nometnes sagatavošanai arī jau Viļakas ģimnāzijas vienu jaunu meitu, kas Viļakā, tai laikā īslaicīgi bija jauniešu folkloras kopa. Nu, tad no šīs Lienes mēs sapratām vienu lietu, ka viņa, braucot ar mums un gatavojot šo folkloras nometni, veicot šos lauka pētījumus, patiesībā no citām, svešām vecmāmiņām uzzin to, ko, nu, ar savu vecmammu mājās neizrunā. Un tad mums kļuva pilnīgi skaidrs šis modelis, ka ir jābeidz šī te ilūzija par to, ka kaut kur vēl ģimenē notiek pārmantošana. Kaut kur varbūt arī notiek, bet tie ir atsevišķi gadījumi un, un, un, ka ir šī jāprovocē, vienkārši šī paaudžu tikšanās, bet viņa jāprovocē tādā veidā, nu, nu, piemēram, lai jaunieši to, to, to tā neizjūt; tas ir jāzin mums pašiem, ka mēs to darām, atrodam kaut kādu metodi, ko izdarām un tā tālāk, jo aizbraucis pie sveša, pie svešas babas, tas jaunais cilvēks, viņš ar ļoti lielu interesi uzzin, viņš ar ļoti lielu interesi klausās. Nu, tas bij tas, ko mēs šajā reizē atklājām, kuru, ko mēs arī pēc tam izmantojām.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte