Kategorijas: Mācības un darbs, Peteris Gailums

Teicējs: „Nu, un kurina tur, no tās puses, tur priekšā apakšā ir tā kurtuve, apakšā, apakšā, apakšā, e, apakšā ir kurtuve. Nu, un, bet no sākuma to malku nesviež te apakšā, iekšā tajā kurtuvē, zem cepļa vai ceplī iekšā, bet kādas trīs četras stundas kurina tur ārpusē. No sākuma..” Intervētājs: „Pie cepļa, ja?”
Teicējs: „Pie cepļa. No sākuma kurinās trīs četras pagalītes un tā, nu, siltums iet iekšā. Nu, ta pēc pusstundas jau piecas sešas, pakāpeniski. Ja to malku uzreiz piesviestu un iekurtu tur apakšā, visi podi būtu lupatās. Un tas ir tāds ļoti, ļoti, nu, smalks moments viņu izsildīt. Ja viņš nebūs izsildīts, viņi ļoti, ļoti plīst. Lai nebūtu tā ļoti strauja pāreja. Un ta pamazām. Pēc divām stundām jau tur jau bišķi iekšā, pēc četrām piecām stundām jau kurina iekšpusē, tieši zem podiem. Nu, un pēc astoņām deviņām stundām visi podi iekšpusē ir sarkani, visas lauskas ir sarkanas un bišķi jau virs cepļa parādās uguns. Bet pēc desmit divpadsmit stundām uguns iet aptuveni tādā augstumā virs cepļa, kaut kur pusotra metra augstumā. Nu, un iekšpusē tieši nobeiguma fāzē tajā kaut kur temperatūra varētu būt ap kādiem tūkstoš, tūkstoš pieesmit, tūkstoš simts grādiem. Tātad varat iedomāties, cik tur ir liels karstums.”
Intervētājs: „Nevaram!”
Teicējs: „Nevarat, nu, tad to ir jābrauc tieši uz cepļa kurināšanu, lai to visu saprastu, heh, lai to visu saprastu. Nu, un, skaidrs, ja tur ir iekšā tūkstoš grādi, tad kurinātājam arī nav augsti. Tāpēc es tāds slaids, ka man visi tauki ir iztecējuši no karstuma. Nu, un kurinās viss, viss tas process notiek kaut kur 12-14 stundas nepārtraukti. Nu, ik pēc piecām desmit minūtēm malku pieliek klāt. Visu laiku, visas tās stundas. Lai vienu cepli izkurinātu, gandrīz šitā visa malka aiziet, kas te sagatavota, te kas stāv aizmugurē, gandrīz visa, nu, bišķi paliks pāri, bet, bet ne īpaši daudz. Nu, un...”
Intervētājs: „Kokam ir nozīme!
Teicējs: „Ir! Liela nozīme! Kurinās tikai ar egli un priedi. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ja kurinātu ar lapu koku, pēc kādām pāris stundām pilna kurtuve būtu ar oglēm, nebūtu kur malku vairs iesviest. Tāpēc, ka lapu koks, nu, rada ogles, a skuju koks, viņš praktiski sadeg līdz pelniem katru reizi. Un, un ja cepli izkurina, nu, pirms nākošā cepļa tātad pāris spaiņi to pelnu tikai pēc visas kurināšanas. Tas ir viens! Un otrs ir tas, ka skuju kokam tā liesmas temperatūra ir vienāda gan tieši pie tā apakšā pie koka, gan arī augšā. Tāpēc arī vienmērīgi visi viņi izdedzinās. Lapu kokam lielākais karstums ir tieši pie oglēm, pie malkas. Nu, tas ir tāds otrs nosacījums. Nu, un varētu teikt, ka tāda veida cepļi, nu, ir unikāli. Pirmkārt, ar ko unikāli? Ar to, ka paša cepļa konstrukcija nav mainījusies no pagāšā gadsimta divdesmitajiem trīsdesmitajiem gadiem. Tādos pašos cepļos apdedzināja ārī Paulāns, Vilcāns, Čerņavskis, Ušpeļi nu... Varēja būt tikai, nu, tas ceplis lielāks vai platāks vai garāks, bet pati tā doma, kā, kā viņa, kā tas viss notiek, nav mainījies. Tas ir vien! Un otrs, ar ko ir unikāls, tas, ka, liekot ceplī, es, nu, šito podu noglazēju zaļu, šito – zilu, šito – dzeltenu, šito – brūnu. Bet, kas precīzi sanāks, to es nezinu! To es nezinu! Tāpēc, ka tas ir atkarīgs gan no mēness fāzes, no atmosfēras spiediena, no uguns, no dūmiem un, un beigās – no Dieviņa kāds rezultāts. Un katrs ceplis, nu, sanāk bišķi savādāks. Un, ne tikai ceplis – vienam podam vienā pusē var būt tāda bišķi nokrāsa, un otrā pusē būt tāda. Tas ir, kur, kur vairāk tā uguns iet, un, un, un viss pārējais. Nu, un, skaidrs, ka nekādu termometru te nav! Nu, un nedrīkst būt ne pa maz tai temperatūrai, ne pa daudz. Nu, un, lai, ja teiksim, ir par maz, nu, viņi, tā glazūra nav izkususi, nu, viņi tādi, nu nav skatāmi, nav smuki viņi, nu tādi. Nav spīdīgi, ja tas ir glazētais ceplis, nu, tā glazūra nav izkususi. Ja pa daudz, nu, man pa daudz ir gadījies vienu reizi ceplī, pa šitiem visiem garo laiku! Tad, kad no tāda poda paliek tāds, tas nozīmē, nu, ne visā ceplī, vienā vidū bija, ka izkusa ne tikai glazūra, bet sāka kust arī māls. Tas, nu, temperatūra varbūt bija tūkstoš divi simti, divi simti piecdesmit. Katram mālam ir nu sava kušanas temperatūra: jo viņš ir sarkanāks, nu, teiksim, māls, ja, jo viņam ir mazāka kušanas temperatūra. Tātad tā krāsa mālam ir no tā, cik iekšā ir dzelzs oksīda. Nu, agrāk, agrāk to ļoti labi varēja pateikt. Bija Lodes māls, no Lodes ķieģeļi, un bija Kalnciema ķieģeļi, nu, tāds salīdzinājums. Lodes ķieģeļi, nu, viņi tādi koši, koši sarkani, tātad viņos ir ļoti, ļoti daudz dzelzs oksīda, a, tie, kas bija Kalnciema viņi iedzelteni, tātad viņos gandrīz vai nemaz nebija. Un, jo vairāk dzelzs oksīda, jo viņš mazāk iztur to temperatūru. Nu, un palikām pie tā, kā to noteikt precīzi temperatūru. Viens, kas ir, kas tuvāk redz, viens ķieģelis, vienu ķieģeli var izvilkt un tur priekšā arī tāds ir viens ķieģelis, kuru arī var izvilkt. Nu, un kaut kur pēc deviņām desmit stundām, nu, ja, agrāk, agrāk tur nav vajadzības, to ķieģeli es izvelku ārā un ta skatos iekšā. Tur viss ir redzams gaišs kā dienā! Ja tie trauki spīd, nu, tas nozīme, ka vajadzīgā temperatūra ir sasniegta, glazūra ir izkususi. Ja nespīd, tātad jākurina tālāk. Nu, tas ir tādā veidā, varbūt es pārbaudu tieši to apakšējos traukus. Nu, un vēl viens tāds, kā arī var pārbaudīt, pirmā liesma, kas parādās virs cepļa, nu, pēc deviņā desmit stundām, nu, viņa tā kā ugunskurs kurētos, nu, tāda oranžīgi dzeltenīga vai sarkanīga. Bet, kad, kad jau tuvojas tieši tūkstoš grādi, nu, tā liesma paliek caurspīdīga, nu, varbūt daļa redzējuši, kā metina ar gāzi, nu, ja. To liesmu gandrīz neredz, praktiski. Un tāpat notiek arī te. Tur ir tik liela temperatūra iekšpusē, ka vairs to liesmu gandrīz neredz. Nu, tas arī tāds rādītājs, nu tā liesma paliek tāda zilgan violēta, nu, tas arī tāds rādītājs, ka vajadzīgā temperatūra ir sasniegta ceplī un tie podi ir izkurējušies, gatavi. Un tad vēl tur visādi dažādi smalkumi, bet, nu, precīzi tāpat to nekad nevar paredzēt. Un vēl, vēl, kas iespaido, arī tā, ka gar šito kaut kur te malu iet ādere, un šitajā stūrī tā pati, tā pati glazūra tajā stūrī viņa būs tāda brūna, brū.. nu, dzeltenīgi brūna, šitajā viņa būs zaļgana, zaļganbrūna. Un iespaido, nu, dabisks process, arī daba iespaido.
Nu, tas, tas notiek tā, ka, nu, viss tas process iepriekšējā dienā pirms kurināšanas es tos podus mēģinu, bet ne katrreiz neizdodas salikt, tas jau būtu ideāli, ja varētu, un ta rīta pusē iekuru to cepli un ta kurinu. Un, un ta viss, viss, ka jau temperatūra sasniegta, tā pārstāju kurināt un eju gulēt. No rīta miegs nenāk, gribas redzēt, kas tur ir sanācis. Tas ir tāds katreiz.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte