Kategorijas: Mācības un darbs, Peteris Gailums

Teicējs: „Lai liktu ceplī, traukiem ir jābūt pilnīgi, vot, šitādiem sausiem. Ja viņi ir šitādi un ieliek viņus iekšā ceplī, viņi obligāti saplīsīs. Un tad nākošais darbs, kad viņi, pirmais darbs, ko izdara, tas ir, protams, ka izvirpo. Tas no tā visa procesa, teikšu tā, ka aizņem vismazāk laika, visātrāk to var izdarīt - uzvirpot. Daudz laika prasa pielikt klāt osiņu, vēl vairāk laika prasa šito visu piepulēt, lai nepaliktu nekādu pirkstu nospiedumu nu nekā, lai viņš būtu, izskatītos labi. Tas prasa visvairāk laika. Un sanāk tā, ka katrs, katrs pat vismazākais darbiņš, nu, vismaz reizes desmit ir jāpaņem rokā un kaut kāda darbība jāizdara no tā brīža, kad es viņu uzvirpoju uz virpas, un līdz tam, kad gatavu izņemu no cepļa. Nu, tagad, tagad redzat, šite viņi ir žūšanas procesā. Tagad, kad viņi ir sataisīti, nu, man ir divi cepļi, tagad iesim pie lielā cepļa. Pēc tam varēs aiziet arī pie mazā. Nu šis tas ir vēl palikuši.. pēc tam paskatīsamies.. Miesas sargs... Droši nākat iekšā. Miesas sargs mani pavada, viņš neko, e, viņa.. Nu, tāds tas ceplis. Noteikti arī lielāka daļa esat redzējuši cepli?”
Intervētājs: „Ū, hm!”
Teicējs: „Uzmanīgi! Galvu neapsitiet! Nu, pastāstīšu, kā tā, kā tas viss process notiek, lai jums būtu tāds būtu, varbūt, redzējuši esat, bet, varbūt, nav neviens pastāstījis, kā tas viss notiek. Nu, un šitam lielajam ceplim.. Te pārsvarā apdedzina tos darbus, kuri ir ar glazūru, ne melnie, bet ar glazūru. Ēee, nu, lai es varētu to cepli kurināt, man sanāk, nu, kaut kur aptuveni mēnesi jāstrādā un vienam ceplim ir vajadzīgi, nu, 150-200 darbi. Nu, ja viņš aptuveni tik liels, nu, tātad 200 darbi. Ja tādi lielāki, nu, tad tur var mainīties, arī mazāk būt. Nu, un tad pirms, pirms likšanas ceplī viņi ir perfekti jaizžāvē, nu, labākais variants, ja viņi kaut kur tā, nu, ne tiešajā saulē, bet, nu, tādā pavēnī stāv trīs četras dienas. Viņi tā pakāpeniski izžūst un tad viņi neplīst. Bet tagad notiek man forsēšana. Tagad notiek forsēšana, jo vajag, vajag ātrāk to visu izdarīt, nu, un ta lieku saulītē. Bet tur ir, šodien tā saule nav tik karsta, ta vēl, vēl tā normāli.
Nu, tātad, izžāvēju tos darbus un tad pirms likšanas ceplī iekšā, ē, uzklāju virsū glazūru. Nu, un tā glazūra, lai vienkāršak saprast, tā ir ļoti ļoti plāna stikla kārtiņa. Tāpēc, ka glazūras galvenā sastāvdaļa ir kvarca smilts, no kā arī stiklu ražo. Nu, un, lai viņi būtu krāsaini dažādās krāsās, tad tai glazūrai pievieno klāt oksīdus. Dzelzs oksīds jeb parastā rūsa, kas, re, kur tepat ir visur rūsa, viņa dod dzeltenu vai brūnu toni. Vara oksīds viņš dod zaļu toni un kobalts zilu un mangāns tādu sarkanīgi brūnu. Un tad, ja, ja teiksim, glazēju to lielo cepli, nu, trīs četras dienas, kamēr es visu saglazēju. Glazūra ir tāda, nu, šķidrā veidā pārsvarā. Es ar sauso ļoti maz. Sausā glazūra ir tāda tīri tradicionālā Latgales glazūra. Bet es, nu, tā nedaudz ar to strādāju. Nu, un viņa ir tādā konsistencē, kā, nu, kā svaigs krējums. Nu, ta viņu no sākuma izlej podam iekšpusi. Vienkārši ielej iekšā to glazūru, tad viņu tā pagriež un lēnītēm lej ārā. Un, tātad, pods ir sauss, un tā glazūra vajadzīgā kārtiņā pielīp klāt. Nu, un tad no ārpuses var ar apliešanu, var, nu, pārsvarā, es tikai ar apliešanu strādāju.
Nu, un, kad, kad tas viss ir izdarīts, tad liekam iekšā ceplī. Nu, apakšējā kārtā.. Tie, kas bišķi pienāk tuvāk, bet tur tā nav svarīgi.. Liekas uz tās tieši uz cepļa grīdas liekās tie lielākie trauki, aptuveni tāda augstuma viņi var būt, arī lielāki, kā, nu, kurais. Nu, un tā saliek visu pirmo kārtu. Un pārējie liekas, redzat aizmugurē daudz kastes tādas, tas nav parastais metāls, tas ir nihroms. Parastais metāls, nu, neiztur tādu temperatūru. Nu, un attiecīgi, kāds tas trauciņš, tādu izvēlās kasti. Un tādā veidā piepilda pilnu visu cepli līdz pašai augšai un tad vēl pa virsu, pa virsu noliek arī ar režģiem, vot tādiem pašiem režģiem. Un tad vēl pašu augšu visu noklāj ar lauskām. Tādā veidā liek lauskas un tas ir, tas ir vajadzīgs tāpēc, kā podnieki smejās, ‘ceplim uzliek kažoku’, lai viņam būtu silti. Bet īstenībā ir vajadzīgs tāpēc, lai tā uguns uzreiz neizskrietu ārā, lai viņa tur sēdētu iekšā. Savādāk, ja to lausku nebūtu, tā uguns ļoti ātri izskrietu ārā un, nu, būtu jākurina varbūt divas diennaktis, varbūt trīs diennaktis, kas viņu. Nav neviens mēģinājis to un, es tā domāju, arī nemēģinās.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte