Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Jekaterīna Murašova

-   Lūk, meitiņ, a kāpēc tu neesi nokrāsojusi savus (кепити) nagus, nevajag, negribi? Bet šī nokrāsojusi savus nagus. Gadījās, mans Kungs, mūsējie runāja, vectēvi vai tad ļautu mums krāsot, arī agrāk nebija nekā (ar ko krāsot). Te velni, velni krāso rokas, kājas. Bet es, gadījās, zini, kad vēl biju jauna, nebija, Dievs, mans Kungs, nebija krāsas uzkrāsoties, nu nebija zīmuļu. Tādu sarkanu papīrīti norausi nedaudz, lūpiņas uzkrāsosi un viss. Dievs, mans Kungs, un te parādījās zīmulis. Kur biju nopirkusi, nezinu, es biju nopirkusi šo zīmuli un paņēmu pie spoguļa noliku. Bet vectēvs arī bija stingrs, paņēma un sadedzināja: „Vajag, lai būtu viss savs (dabisks), saka, bet ne krāsot.” Velni, jā, bet jābūt visam savam, kā Dievs devis, bet ne palielināt. Ko Dievs devis, tas arī būs, bet palielināsi, kā velni būs. To velns arī parādīja, ne cilvēki, naudu no cilvēkiem izkrāpt. Lūk, tādas lietas. Agrāk cilvēki bija kā dumji, pelēki, viņi nekā neredzēja, bet tagad viņi jau pilsētā aug, visu redz, visu zina, bet, ko mēs redzējām, nekā.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte