Kategorijas: Dzīvesvieta un ikdiena, Jefrosinja Ivanova

-          Kaut kādas долевые dziesmas, kas tās par dziesmām?

-          Долевые dziesmas?

-          Vai neesat par tādām dzirdējuši? Un хожалые?

-          Хажалые , tas, kad mūzikas nebija, bet jaunatne, kā jau jaunatne, vienmēr satikās iemīlējās. Bija хожалые dziesmas, kuras dziedot, dejoja.

Ļoļa: Agrāk bija ermoņikas, cilvēks piekusa spēlēt viens pats, tad sievietes, nu, jaunatni savāca, dziedāja krukovjaku: „Melnais auns dzirnavās, dzirnavās...” tās Katja daudz zināja, dziedāja.

Frosja: Tās bija хожалые dziesmas, bet  долевые dziesmas nezinu.

Ļoļa: Muzikants atpūšas un atkal spēlē. Tagad, zini, daudz ar mūziku.

Frosja: Tagad mūzikas daudz, bet jaunatnes nav. Agrāk jaunatnes bija daudz. Es atceros, mani kādā večerinkā uzlūdza dejot kadriļu! Ak Dievs, man bija 14-16 gadu, laikam, nu, vispār, nezinu. Mani tā izraustīja šurpu turpu, meta no viena pie otra, es tā arī nesapratu, kā kadriļa jādejo!

Ļoļa: Četri pāri bija, pāri cits citam pretim, meitenes vispirms apskrēja apkārt puisim. Nu, vispirms – ar savu puisi, kurš bija uzlūdzis, pēc tam apskrienam, ar šo pāri dejojam, jā, tur ar песняки.

Frosja: Es arī saku, mani raustīja, raustīja. Es tā arī saku, te viens mani saķer aiz rokas un velk pie sevis, es skrienu, pēc tam šis mani atsviež vēl kaut kur, un atkal skrienu.

Ļoļa: Pēc tam puisis iziet un aizved vietā.

Frosja: Es tā arī nesapratu. Laikam kādu stundu noskraidīju šurpu turpu. Nu, es ilgi, ilgi skraidīju! Ilgi mani raustīja. Uzlūdza mani Keins Seņka. Dieviņ, līdz šim atceros, kā viņš mani. Ko es, meitēns vēl biju, tāda tieva, sīka, tad arī paraustīja, paraustīja un pameta! Un tā es kadriļu... Kadriļu dejoja tikai šeit Foļvarkā, vairāk nekur manā jaunībā to nedejoja. Šeit viņi tādi bija, jaunatne tāda stalta, solīda, viņi dejoja. Tās ir, kā saka, vecās. Tas ir tāpat, kā es tagad mazbērniem rādītu, kā korobočku dejot. Neviens nezina. Dejot krakovjaku, es dejoju krakovjaku. Parādi tagad mūsējiem, viņi! Tieši tā man sanāca ar tām kadriļām. Tās taču no tiem laikiem, bet es vēl līdz tam nebiju izaugusi, nezinu, vēl tāda šķidra biju. Es arī iekritu ne šur, ne tur, tāpēc mani raustīja, visu večerinku raustīja. Es kad bērniem stāstu, tie vienmēr par mani smejas. Es saku: „Raustīja, raustīja mani!” Pēc tam pameta kā nevajadzīgu elementu, tāpēc ka bez jēgas. Man saka: „Skrien uz turieni,” es: „Pie kā? Kur? Kāpēc? Kādēļ uz turieni? Man gribētos te palikt.” 

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte