Kategorijas: Jefrosinja Ivanova, Svētki un tradīcijas

Kad ģērbj nelaiķi, ja tā ir sieviete,  noteikti vajag lūk, šo galvas lakatiņu (косыночка – trīsstūrveida lakatiņš), bet pēc tam jau lakatu virsū.  Bet mēs jau tagad kaut kā vairs šos baltos galvas lakatiņus nesienam. Jau reti kur var ieraudzīt, ka nelaiķe apģērbta, kā nākas.

Nu un, ja mironis ir vīrietis, tad obligāti vajadzēja krievu kreklu (косоворотка – krekls ar stāvu apkakli, pogājams sānos), jostu, bet tad halātu. To jau  tagad arī  reti reti kur var ieraudzīt, tagad  jau lieto uzvalku. Šuva īpašus krievu kreklus. Tagad jau, lūk, zārku pārdod, ja glabā vecticībnieku, uzreiz zārkā guļ līķauts, acu pārklājs, un bieži vien skaties, ir tieši ar krustu, pārklājs tik skaists.  Kādu laiku glabāja bez līķauta: nevarēja dabūt, bet šūt negribējās. Kurš prata, tas  šuva. Taču sašūt līķautu var katrs, jo var paņemt jebkuru baltu palagu, sašuj stūri un viss, tikai šūt negribējās. 

Bija  apdziedāšana, bet pirms bērēm agrāk lasīja lūgšanas trīs dienas, lasīja dienu un nakti pie nelaiķa, mainīja viens otru, trīs cilvēki lasīja, mainīja viens otru. Tagad  jau arī tā nelūdzas. Pirmkārt, nevar jau atrast lūgšanu lasītājus (читальщикики) , otrkārt, tas, kurš lasa, nevar izrauties no mājām uz trim diennaktīm, treškārt, jūs pamēģiniet uzturēt trīs cilvēkus  trīs dienas, viņus vajag barot, vajag kaut kur izguldīt, kad bēres un arī savējo ir  pietiekami daudz. Tas ir dabiski. Tagad jau lasa tikai vienu nakti. Vai vispār tikai stundas trīs četras lūdzas  un viss. Cilvēkus neatrast.  Pie mums lūdzas: es, Stratovna un Vaļa, lūk, šī Petrova, nu arī viss, vairāk apkārtnē   neviens nelasa lūgšanas, Jekaterina nelasa, Katja tikai dzied. Daudz cilvēku: radi sanāk, vajag izguldīt visus, citi no nelaiķa baidās, negrib gulēt. Es, piemēram, ļoti baidījos, līdz nāvei baidījos. Bet  mana vīramāte, es apprecējos, un mums nomira vectēvs, vīra vectēvs, es nevarēju ieiet tajā istabā, kur viņš atradās. Bet mums tur gulta bija, mums ar vīru tur bija jāguļ. Nelaiķis tur bija un mums bija jāguļ lauku mājā.

Tad es skrēju un spiedos pie  sienas, lai aiz vīra neredzētu ne to zārku, neko. Dies’ pasarg, griezos ar seju pret sienu, Dies’ pasarg!  Un vīramāte, kad viņa ieraudzīja, ka es tik ļoti baidos, auklas, ar kurām rokas un kājas sasien, lūk, viņa atraisīja tās   bantītes, un viņa man ielika tās kabatā, kad es to neredzēju. Un, kad pacēla šķirstu no soliem, kur zārks stāvēja, tā viņa uzreiz apsēdināja sev blakus, tajā vietā, kur zārks bija.  Es rāvos projām, „Kur, kur, es taču esmu kopā ar tevi!”  Es  šīs bantītes pazaudēju, kaut kā pat nepamanīju. Un, iespējams, kopā ar šīm bantītēm arī bailes aizgāja. Tagad es gan apmazgāju nelaiķi, gan apģērbju  nelaiķi, un apglabājusi  es esmu viņus tik daudz, ka Kungs, mans Dievs! Gan nožņaugušos,  gan noslīkušos, un, piemēram, tādus, ka nevar pat seju saskatīt, jo viss izplūdis. Un lasīt lūgšanas tagad, lūk, vajag,  mironis istabā, un es apguļos blakus - nekā! Nezinu, vai tas palīdzēja, vai  kas cits, bet es nebaidos vairs no nelaiķiem, man nav bail.

Man arī tā teica, ka vajag paskatīties uz kājām un pieturēties.  Vai, ja apmazgā nelaiķi, ja sāp kaut kas, paņem viņa roku un pa savu sāpīgo roku vai kāju paberzē, tas palīdz. Lūk, saka, ja ej uz mežu, un tur ir odzes un čūskas, lai neuzkāptu  uz tām, ir līdzi jāņem gabaliņš sveces no zārka, kad noņem no zārka sveces, gabaliņu  sveces vajadzētu atstāt savā kabatā. Ar sveces nodegušo galiņu, es tā arī staigāju. Vai maizes gabaliņš pie stilba zābakā.   Kāds saka, ka vajag „Tēvs mūsu” noskaitīt, ja ej uz mežu. Runā, ka, ieejot mežā, jāsaka: „Es Lieldienās atsāku ēst ar olu  (разговляюсь – beigt gavēt, atsākot ēst) olu, un uz Augšāmcelšanos, vienmēr ceturtdien,” lūk ko, vajag pateikt. Cik tā ir taisnība, cik tas ir iedarbīgi, kas zina. Katram, laikam jau, sava buršanās, vai ir savs aizsardzības veids, protams, jo kaut kas taču ir!! Neliels tārpiņš, bet ļoti nepatīkams! (par čūsku).

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte