Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Jefrosinja Ivanova

-          Vai večerinkās kādas spēles spēlējāt?

-          Spēlējām.

-          Kādas?

-          Šašku trenkāja (Шашка гоняли), zeltu slēpām.

-          Vai zeltu kā ar gredzenu?

-          Nē, nu visi apsēdās un paņēma kādu lietiņu, vajadzēja ielikt starp rokām, spēles vadītājs gāja, vienam bija jāmin, teica pie tevis vai pie tevis. Ja neuzminēja, vēlreiz atkārtoja, tā diezgan ilgi. Šaška, vai! Vispār jau diezgan cietsirdīga tā spēle. Apsēdās visi aplī, kāja pie kājas, un pārklāja kājas ar kādu segu vai ko. Tad laida riņķī kādu, nu, kādu lietiņu.

-          Kas tā varēja būt par lietu?

-          Nu, kāda varēja būt lieta? Kurpe, varēja būt veltenis, nu, kā agrāk, varēja būt cimds, lūk. Spēles vadītājam vajadzēja uzminēt, pie kā tas ir. Ja neuzminēja, tad salocīja dvieli un sita pa muguru!

-          Kam? Tam vadītājam?

-          Nē, kas neuzminēja.

-          Laikam meitenes tādu spēli nespēlēja?

-          Spēlēja. Visi spēlēja! Bet katrā vietā bija pa savam, jāpaprasa Ļoļai, viņi spēlēja, vai nē. Ja šašku noķēra, tātad, pie manis šašoks, man sita, ja neuzminēja, sita to.

-          Vai baložus barojāt?

-          Nezinu, nē, nē.

-          Vai pastu nespēlējāt?

-          Telefonu spēlējām, tad vēl sēdās, kā krēsls, sēdās ar muguru pret muguru un – viens, divi, trīs – pagriezās, ja vienlaikus pagriezās uz vienu pusi, tātad jāsaskūpstās. Ja viens uz vienu pusi, otrs uz otru – sēdās vienā pusē meitenes, otrā – puiši, tātad tie aizgāja, ja uz dažādām pusēm, nākamie nāca vietā. Visas šīs spēles vairāk bija gavēnī, kad gavē, dejot nedrīkst, dziedāt nedrīkst. Nāca vakarēt, par vakarēšanu sauca (супрятки). Tad visi nāca ar kādu savu rokdarbu. Puiši, protams, bez rokdarba nāca. Jaunās meitas nāca, kas izšūt, kas adīt, kas tamborēt, kas tāpat vien. Es saku: „Ļoļa, atceries kā šašku trenkājām”.

Ļoļa: Pagaidi, apsēdās visi aplī, kājas kopā un ceļgali, tātad uz šejieni. Apsēdās 5-6 cilvēki, zem kājām saloka dvieli, vēl mezglā, kā dod pa skaustu, kā saka, kamēr šašku atradīsi. Tu sēdies vidū un zem tās segas vai pārklāja un meklē šašku. Es šašku spēlēju, man Miša kā sadeva! Es pateicu, viss, brālīt, vairs nesēdīšos, tu man visas ribas salauzīsi.

Frosja: Cietsirdīga spēle. Taču spēlēja, azartiski spēlēja.

Ļoļa: Nav taču ko, gavēnī gājām uz vakarēšanu adīt, ciemā uz kādām mājām. Bieži pie manis nāca Aņiska, Uļjana, Keina vīramāte. Mēs guļamistabā sēžam: kas ada, kas lasa, kas raksta, kas ko dara. Geņa ar adāmadatām gatavoja ļoti skaistus pārklājus spilveniem. No nulles sāka un vairāk un vairāk lika klāt, ornaments bija nozīmēts. Es neiemācījos. Nebija laika, es tad govis slaucu, rītā, vakarā, pusdienās.

Frosja: Ko vēl spēlējām? Zeltu slēpām, to es labi atceros, jā, šašku trenkājām, bet vēl kā tos uz soliņa.

Ļoļa: Skaitījām zvaigznes, bija tā, spēlējam, spēlējam, fantikus (фантики) un kā uzgāž ūdeni! Nu tad smejies. Nu, zvaigznes vajag vai fantiku, kā lai saka, tā: „Ko tu šim cilvēkam teiksi?” Es tad saku: „Vajag noskūpstīt vai vajag roku pacelt,” es atbildu, jo es vadu. Bet šim fantikam vai kurpi novilkt. Vilka nost, jo es pavēlēju. Tad jau rādu. Visi mēs 6 cilvēki. Kad es aizgāju, tad Frosja vada un saka tam - to, tam – to.

Frosja: Jā, fantus spēlējām. Nu, tādus, kad jaunatne, un kad viss ar smiekliem, jokiem, dažreiz tika, stipri tika! Paberz-paberz, ko lai dara? Spēle!

Ļoļa: Tagad, meitenes kaut ko sagatavosim un paēdīsim. Televizoru neskatāties?

Frosja: Taču tāpēc, ka aizrunājāmies.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte