Kategorijas: Starpkonfesiju un starpnacionālā saskarsme, Helēna Bilinska

Teicēja: „Man patika dzīdāt. Nu, redziet, uz laukiem, kū ta nebija tāda cita, uz baznīcu. Tāda mūsiem tāds ļūti izglītots ērģelnieks bij, no Rīgas atbrauca, tikai no skolas, tāds jauns puisis. Nodibinājā koru mūsiem baznīcā. Mūsu liels baznicā koris bija, nu, uz kādu 40 cilvēku. Basi bija kādi astoņi, tenori – neatceros, arī tikpat, soprāni pī kādi desmit bij, i altu. Vai, cik skaisti mēs dziedājām. Bet toreiz vajadzēja mises tikai latīniski dzīdoti, nebija tā kā latviski, tagad latviski dzīd, mises dzied baznīcā. A, toreiz latiniski vīn. As daudz dzies, deviņus misus es mocēju, ne ta vīns, a, daudzi, katrs savādāks miss bija. Mēs ļoti skaisti dzīdōjām. Zināja Rogovkas kori, uz Aglūni divas gadus ielūdza uz Marijas dīnu mūsu koru dzīdāt, dzīdojām francises misu Aglunā. Vot, tādas atmiņas man smukas. Es, vot, vairāk par koru vīn.
Tad 40. gadā mēs Dzīsmu svētkiem gatavoja tis pats ērģelnieks. Es taisījos arī uz Dzīsmu svētkiem. Vot, pastāstīšu! Vajadzēja tautas tērpus pareizus, kurā nūvadā tu esi, lai būtu tāds pareizs tautas tērps. A, mēs Ludzas novadā skaitījāmies, nav tādas Ludzas. Tad mūsiem atradām, naz kur, veco žurnālu, kur bija tautu tērpi. Pēc tā žurnāla mēs, te vīna bija, kas, vajadzēja pošiem sagatavot visu. Lai poši austu tos, vīna, mēs pīcas gatavojāmies tos tautu tērpus. Brunčus tei vīna auda, vīna auda brunčus. As visam tam piecām šuvu blūzes. Blūzes vajdzēja, ne no linu drēbes būtu, lai nebūtu pirktā drēbe, vajadzēja noaust tādu smalku drēbi no linu, ar rūkām sašut. Te vajadzēja izšūt to krāgu, rūkas. Rūkām pogas sataisīt no dīgu, lai nebūtu pūga, lai būtu, es mācēju pūgas iztaisītas taidas. Nu, i, tāda mūsiem tā tādas strīpainas jūstas bija, te bija, te, tei vainogi, motos bantes bija, līdz pošai zemei. Tik svorkos krosu bija, cik tos bantēm krāsu vaj bija. Man svorkos bij i sorkanā, boltā, lillā krosa. Kāda ta vēl krosa bij?
Intervētājs: „Zaļa, mož?”
Teicēja: „Vot, tādi riši, rūtaini tī bij svorki. Vot tai, mēs jau te pucējāmies. Aizbraucām Daugavpilī, tie visporejie Latvijas Dzīsmu svētki bija. Rakstīja, ka vīnpadsmit tūkstošu dziedātāju bija Stropu mežā. Sabraukuši tī tādi lepni no Kurzemes tie visi jau, tie caunu cepures, tā villnaines visi bij. Mēs taidi kā bednij, a mūsiem kauns bija pa visu, a, dūmā, ko tad jau mēs, jau kopš Bērz, Bērzgales atdūkojām. Kauns bija, ka ta mius. A niko, mūsu rūgtumu, a niko, turietēs pī sava rajona. A toreiz bij rajons, nu, ja. A vēlaik, ka gōja tie žurija, ka apgāja visus, nu domāju, kas, nu, būs! Nu, no Ludzas nūvada mūsus pirmo apbalvoja, man es dabuju pirmo vītu.
Intervētājs: „Ai, ka forši!”
Teicēja: „Man bija tāda sudraba tādas saktas un tāda sprādze bija tāda. Fotogrāpija, daudzi man bija uzņēmumu bija, bet, vot, ka bija tas karš, kad gāja. Te mēs aizbraucām uz dzerevņi, nesām visu, i tāds liets lija, i todā grovī man samirka, viss pazuda, man tādas skaistas bildes bija. As zinu, ka avīzē biju, i, vot, tā fotograpēja.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte