Kategorijas: Skola, Helēna Bilinska

Teicēja: „Školu nebija, nebija nezkodu školu. Pa kara laiku bija ti tāda Bērzenīku dzerevņa, tī bij krīvu škola, mozlīt, krīvu škola. Es nezinu cik, i varbūt, kādi poris godi tik bija. Tūreiz tī tajā Bērzgoles dzerevņā, vīnā tādā mōjā kāds onkuls atvēlēja tādu lielu vīnu ustabu, tī latviešu pamatškola. Latviešu pamatškolā es aizgoju, man bij septiņi godi uz to pamatškolu. Es nemocēju, ta nevīns mēs nemocēja ni rakstīt, niko nebij mon. Mōte ar nemocēja. Potarus grāmatā, kai tī skaitīja, boba.”
Intervētājs: „No golvas, laikam! Izamoceja, laikom, no golvas!”
Teicēja: „ No golvas. Latgaliešu valodā mēs mocījāmies no pirmōs līdz ceturtai klasei mācījos Bērzgalē. Nu tai, nei tā kā jums tagad ir visas grāmatas. Tolaik bija dorgs papīrs laikam, cik mūsiem bija kādas četras burtnīcas, ar tom vajdzēja visu zīmu mocēties. Vīna bija rēķinu burtnīca, vīna bija rakstīšana, vīnā glītrakstības, zīmēšanai tāds gars taids bija, atceros, bloks. Tad mēs, kad ekonomētu, mūsiem bija tāpelītes, tāpelītes. Mēs sauca tās gripeles. A to gripeli rakstīja!
Intervētājs: „Da, da, da!”
Teicējs: „Jūs esat dzirdējuši par tādu gripeli?
Intervētājs: „Esom, pastāstiet, kai jū taisa, no kurienes jū dabuj!”
Teicēja: „Tādi bij kā zīmulīši, todi tīvi, sauca par gripeli. Uz to tāpelīti uzravierēja, pazavēra skolotāja, ka pareizi, to liek rakstīt burtnīcā. Ja nē, nodzēsa, atkal raksti, lai nesmērētu līko papīra. Ka pareizi, tūlāk timā burtnīcā sarakstīja visu. Vot, tā i mēs, tā i mēs i mocejāmies. Vīna poša skolotāja pa trijām klasēm bija. Te bij pirmo klase, te bij otro, te trešo vēl tai, vot, kā mūsu dīvāns, vot, tai mēs jau vēl..astotā godā izgoju no trešās uz ceturto klasi. Tai mēs mocījāmies latgalīšu volūdā viss. A, tad, kad es atgāju uz Rogovku, jau latviešu valodā bija, jau piekto, sesto klasi jau, jau man, man mocīja. Kai mēs sacījām, pa čiuliski jau mācīja.
Intervētājs: „Pa čuiliski moceja!”
Teicēja: „Pa čiuliski moceja. A tai. Nu, vot, senāk tik daudz jau nevajadzēja mocēties, drīzi mēs izamocējāmies. Pamatskolā jau tī bija gudri cilvēki – sešas klases. Pogostos, kanturos vai kur strādāja tikai ar sešām klasēm. Augstākas izglītības nebij. Školotāji pabeidza Rēzeknes institutu, vojdzēja četri godi i školotāji bija. A tagad, kuri soka strādāt tie školotaji ira vajadzēja tagad jau mocēties toļāk kaut kurā augstškolā, lai strodātu. A monā laikā ar, ar, ar Rēzeknes to institutu i bij visi školotāji. Vot taida mūsu i bij izglītība.”
Intervētājs: „A, cik jūs klases pabeidzāt? Klases cik jūs pabeidzāt?”
Teicējs: „Nu, es pamatskola skaitīja, sešas, pamatškola bija.”
Intervētājs: „Sešas, da?”
Teicēja: „Pamatskola, tolaik jau mēs tie labi izglītoti cilvēki bijām.”
Intervētājs: „Kādi jūsiem, mož, kādi nedarbi darāt školas laikā, netaisījāt nedarbus školotājiem?”
Teicēja: „Nu, nazinu, na as jau tāda bailīga as biju, moza iesāku iet uz školu, ī cik man bija septiņi godi. Atgoju te uz Rogovku, mani par mozo, man kā jaunai bija uzvārda Dranka, visi mazo dzentiņu drankiņu, mazo dzentiņu drankiņu sauca. A monā klasē jau todi bij lelie puiši jau ballī soka būt, školu nebija. Jau nesen no armijas atgājši. Es, ka sasaprecējos, i nodomāju, ka tiš, tiš škoļnīks pīci godi par mani vecoks, mēs vīnā klasē gojām, ar to, ko es apprecējos, ar vīru. Pīci godi par mani, vīnā klasē gojām. Vot, tā i, es zinu, vot, i sestā klasē atgojs no armijas. Gribēja cilvēki mocīties, be nebija školu, bet nebija školu, vot, tai.”
Intervētājs: „A, ko jūs pa dzeivi strodājāt, kaut kur strodojāt voi kai darāt?”
Teicējs: „Es neaizgoju toļāk nekur mocēties. Aizgoju, mani, divu, divu zīmas treis zīmas, mani tēvs palaida Rēzeknē mocēties par šuvēju. A vosoru atgoju sētā, a zīmā, rudenī jau goju uz Rēzekni mocēties, vot, i es otgaju. Tāda bija privāto meisteriene, šuvēja, ļoti, drēbes šuva tie vusai Rēzeknes inteliģencei šuva, skaistas kleitas šuva i uzvalkus, visu. Nu, vot, es tā, es biju, apķēru to šūšanas amatu, tad visu laiku as var jau pie pa laukiem, tāda nebij uz laukiem tādu šuvēju, kas ta šūtu tādas drēbes. Es tadas šuvu tādas modīgas smukas kleitas, školotājiem sašuvu visiem.”
Intervētājs: „Mona boba tože bija šuvēja!”
Teicēja: „Vēlāk, vot, ka mēs aizbraucām dzīvot uz Rundelīti, nez kai nebija. Tie nebija šuvēju povisam, i var jau daudzi naudas nopelnīt, man nevajadzēja nekur citur strodat, strodat.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Jeļena Koroļova, Daugavpils Universitāte