Kategorijas: Pirmās bērnības atmiņas, Helēna Bilinska

Teicēja: „Nu, mūsi jauni lauku cilvēki bijām mēs. Mēs laukos strodājām. Cik mūsiem bija, tikai kaidi divdesmit gektāru bija. I, i vajdzēja strōdāt no mazu dīnām, mūsiem jau pīraduši vajdzēja, ne tā kā tagad. Vajdzēja, es, ka vēl moza biju, vēl gonos goju, kādu sešu septiņu gadu jau vajdzēja gonos īt. I, kad paaugām līlāki, tak vajdzēja uz lauka tāpat ar sēt i pļaut, ar izkaptīm pļaut, ar sprigulēm kult, nabija ta mašinu timī laikā. Tis bija apmēram pēc Pasaules kara.”
Intērvētājs: „Pēc Pirmo? Pēc Pirmo, da?”
Teicēja: „Da.”
Intērvētājs: „Jūs visus karus piedzīvojāt?”
Teicēja: „Pīdzīvoju visus karus!”
Intērvētājs: „Pastostiet par kara laiku?”
Teicēja: „Kā lai jusiem posaku. Karš sōkās, četrpadsmitā godā 20. jūlī manu tēvu aizsauca īsauca karā. Es paliku ar mōti, ar mōti i vecomōti. Tēvs gājis būs karā oktob... jūlija mēnesī, as pīdzimu augustā. Tad bija man babiņa, i māma, i mēs, i tak mūsiem vajdzēja. Paps, tēvs četri godi dīnēja karā. Četri godi mūsiem vajadzēja vīnām pašām. Mēs, i, mēs mozi, mōtei mozi bārni. Vajadzēja tī, ai, nevaru izstāstīt, kuļti maļti, visu ko vajadzēja.
Intērvētājs: „A, kur tēvs karoja – krīvu vai vocu pusī?”
Teicēja: „Tūreiz bija krīvu karš.”
Intērvētājs: „Krīvu, da?”
Teicēja: „Krīvu karš bij viš, Pasaule karš, tas lielais bija. I toreiz, ar ko krīvs karoja, es nezinu, nemōku i postāstīt. Ta Otrā Pasaules karā krīvs ar vocieti karoja, a timai laikā, vot. Ka tēvs atgojā, jis aizgoja četrupadsmitā, atgōja jau astoņpadsmitā godā no kora atgoja.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte