Kategorijas: Kolekcija un pētniecība, Latvija, Ģimene, Sadzīve, Dzīvesvieta un ikdiena, Ēriks Začs

Latgalē cilvēki pārtiku agrāk, un arī laikam tagad, visbiežāk... Daudz ko pērk veikalos, bet daudz ko arī paši izaudzē. Paši arī pagatavo, tātad viņiem ir tāda pašiem izaudzēta pārtika. Ko jūs varbūt par to varat pastāstīt? Kādas ir atmiņas un kāda ir informācija par šo jautājumu?
Tagad, tāpat kā arī padomju laikos, cilvēki, kas dzīvo laukos, lielāko daļu pārtikas izaudzēja savā dārzā. To var nosaukt zināmā mērā par naturālo saimniecību – priekš sevis. Un tad parasti tur audzēja kartupeļus, burkānus, bietes, gurķus, kabačus, ķirbjus, sīpolus, ķiplokus, pupiņas, cūku pupas.
Es arī audzēju dārzeņus priekš sevis. Tajā zemē, kur es to daru, īpaši padodas pupiņas. Audzēju dažādu šķirņu pupiņas – gan krūmu pupiņas, gan arī kāšu pupiņas. Suga ir Fasiolus vulgaris. Dažādas šķirnes – pārsvarā sviesta pupiņas, kas ēdamas ar visām pākstīm. Garākajām maikstu pupiņām lieku maikstes, nežēloju garumu – metri 3–4 garas maikstes. Saaug laba raža. Pupiņas pēc nogatavošanās novācu, krūmu pupiņas izrauju no zemes un sasienu kūlīšos, žāvēju, pēc tam izlobu. Kāršu pupiņām pēc nogatavošanās norauju pākstis, tāpat izžāvēju, izlobu un pēc tam salieku burkās. Ļoti svarīgi pupiņām ir, lai neieviestos kaitēkļi. Neizmantoju nekādu ķīmiju, tāpēc savāktās pupiņas un izžāvētās salieku noslēgtā tarā – stikla burkās ar vākiem. Un, kad sākas sals, lai tur neieviestos kukaiņi, paturu tās aukstumā, mīnus temperatūrā, kad ir lielāks aukstums – mīnus 10, mīnus 15 grādi. Un tad tur nedzīvo kukaiņi, kas var sabojāt visu ražu. Tās pupiņas izmantoju gan ēšanai, gan pavasarī atstāju sēklai. Sēju tās, kad jau gaisa temperatūra ir aptuveni 15 vai vairāk grādu. Sākumā ir jālaista, bet vēlāk tās ir izturīgas arī pret sausumu. Kāršu pupiņas vispār ir, manuprāt, izdevīgāk stādīt nekā krūmu pupiņas, jo kāršu pupiņas stiepjas uz augšu un pākstis atrodas gaisā augstāk, un tad tur netiek zemes mitrums, viņas mazāk slimo, viņām ir lielāka raža kā krūmu pupiņām. Vienīgais, ka krūmu pupiņas ir nedaudz agrākas un, ja kādreiz gadās aukstāka un īsāka vasara, tad viņas īsti nepaspēj nogatavoties. Bet nu sēklai pietiek vienalga. Nu tas tā par dārzu būtu viss. Tāpat tiek audzēti arī kāļi, rāceņi, jo vairāk dažādu dārzeņu, bagātāka ēdienkarte.
Bet – par kāpostiem... Parasti jau Latgalē simtiem gadu... Par kāpostiem. Vai jūs audzējat kāpostus?
Jā, protams, arī kāpostus. Es to pat gandrīz aizmirsu it kā. Parasta lieta. Tiek sētas gan vēlās, gan agrās kāpostu šķirnes. Agrās kāpostu šķirnes parasti novāc agrāk, kamēr vēl galviņas nav ieplaisājušas un izmanto dažādām zupām, salātiem.
Vēlās kāpostu šķirnes parasti izmanto skābēšanai. Kāpostus sarīvē uz lielas rīves, ja tā var nosaukt, pieliek klāt burkānus un tad liek kādā lielākā traukā kopā ar sāli un sastampā. Tas nozīmē – paņem kādu koka bomīti varbūt un viņus stampā, kamēr sāk izdalīties sula. Un, ja kāposti pilnībā apklājas ar sulu, tad uzliek virsū kādu apaļu dēlīti, kas atbilst trauka formai, uzliek virsū slogu un patur kādu laiku siltākā vietā. Kamēr izdalās burbuļi, notiek pienskābā rūgšana. Tad kāpostus noliek kaut kur vēsākā vietā un var izmantot visu ziemu – līdz pat pavasarim. Viņi var arī sasalt kaut kur aukstākā vietā, tik un tā viņi nezaudē savas garšas un uztura īpašības.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte