Kategorijas: Kolekcija un pētniecība, Latvija, Pirmās bērnības atmiņas, Vecāki, Ģimene, Ēriks Začs

Tieši no vecākā gadagājuma cilvēku, kas ir mans tēvs, mana tēva krustmāte jeb mana tēva tēva māsa ir stāstījuši un arī tēva māsas un citi radi no tēva puses ir stāstījuši par Meikuli Šadurski, kurš ir iesaukts krievu armijā krievu–japāņu kara laikā. Viņš ir bijis ļoti ticīgs cilvēks, bieži lūdzies Dievu un to viņš ir uzskatījis, ka tas tieši ir viņam palīdzējis karā, un tāpēc viņš arī nav bijis ievainots. It kā pēc stāstiem viņam apšaudes laikā vairākus šineļus ir saplēsušas šķembas, bet pašu nav ievainojušas. Pat kaut kāda šķemba vai lode ir atsitusies no sprādzes un arī pašu nav ievainojušas. Pat pēc tāda lādiņa eksplozijas vairākus krievu armijas zaldātus apraka ar zemi, viņus gan ātri biedri izraka un viņš arī ir palicis dzīvs. Tad viņš ir bijis japāņu gūstā, viņu ir sagūstījuši pie Portartūras. Gūsta laikā viņš ir uzturējies Nagasaki. Tur it kā apstākļi esot bijuši ļoti slikti, slikti viņus baroja, viņi pat ir ķēruši kaķus un ēduši. Tad viņš laikam ir ticis atpakaļ atdots kā gūsteknis Krievijai pēc miera noslēgšanas. Es pat redzēju tās lietas, kas viņam kādreiz ir piederējušas. Sološniekos bija viņa zobens zaldāta, bet pie mums Ančupānos bija metāla un papīra vēdeklis ar japāņu kaut kādām sievietēm gleznotām, tauriņiem, ziedu motīviem. Vispār tieši savu izdzīvošanu kara laikā viņš ļoti saista ar savām lūgšanām un vēršanos pie Dieva. Miris viņš ir 50.–60. gados, apglabāts Sološnieku kapos kopā ar saviem brāļiem Jezupu un Tadeušu. Viņi visi nebija precēti un dzīvoja tajā Sološnieku mājā tāpat Latvijas pirmās republikas laikos, kara laikos, padomju okupācijas laikos. Tas tā par viņu būtu viss.

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte