Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Ēvalds Vasiļevskis

Teicējs: Nu, drusciņ vēl posakainus stāstus gribat dzirdēt?
Intervētājs: Jā.
Teicējs: Nu, jūs tādu Joņi Borgo pazīstat? Nepazīstat, a,ko tā?
Intervētājs: Varbūt Jūs par Ivanu Bargo runājat?
Teicējs: Nē, nē. Joņi Borgo.
Intervētājs: Kaut kas varbūt dzirdēts?
Teicējs: Žurnālā „Deko”, laikam, faktiskais īpašnieks un redaktors, mokslinīks Joņis Borgs. Jis nācis ir no Latgales. Jums tagad jāiet uz šo pusi. Un jis savā laikā... savā laikā. Kaut kas te drusku nav tā, izakustējies no vītā. Viņam 100 g kultūrā jautāja: „Vai jūs esat ticīgais?” A pa cik Jūs esat valūdnīki, cik es saprūtu, ta jumsiem tūreiz ir jāzina vorda nozīme. A jis sacīja: „Na. Ticīgais es neesu.” Nu, Arno Jundze uzreiz nozapriecājas. A jis šim atbildēja tā: „Es esmu zinošais. Pa to, ka ticīgie ir tī, kam nav zinošanu un kas, pīmēram, vienkorši tic, ka Dievs ir. A es i to zinu.”.
A jis prasa: „Kā tu vari zināt?” Is saku: „A tu pazaveri apkort. Par ko, pīmēram, volodzēni visu laiku dzimst tādi kā i dzimst, par ko ozoli aug tādos i tādos godalaikos. Nu, i viss, visa atbilde.”
I, vot, pa kū es ito gribēju sacīt. Pa to, ka tad, kad Dievs ticēsiet, tam, ko es jums stostu, no tā nebūs nikāda labuma. A, kad Jūs ito visu izlaisat caur savām smadzenēm un zinosit, kurā vītā var pīkrist man, a kurā nevar pīkrist, tad arī jūs kļūsiet no vienkārši ticīgiem par zinošiem. Voi es pareizi izasaciju? Voi nepareizi? Voi saprotami, voi nesaprotami?
Intervētājs: Saprotami.
Teicējs: Nu tā, cilvēki, sāksim ar tū, ka itī ir pūdnieka ripa ir būvēta, 19 90, oi, 80. gadā, kad man vēl nepītika zināšanu. Un it kā jebkurš apgalvos, ka jo podnieka ripa ir no koka, nu, tas tāds arhaisms, pīmēram, a metāla tomēr tas ir progress. A voi ūtrādāk, piemēram, kojmināmā ripa un, piemēram, elektriskā pievada ripa. Protams, ka elektriskā pievadripa jau ir mūsdienīga, a i te ir - atpalicība. Tak, vot, tai nav. Tātad, itis mehānisms darbojas, tātad – elektriskai virpai, ite ir gultnis, ite ir gultnis un ite ir gultnis. Tātad trīs gultņi, un pīlaiž vai ar dzenskrūvi vai ar skrīmeli, vai ar siksnu, pielaiž apakšējo spararatu. Tad, vot, pūdnieka ripa darbojas pēc pilnīgi cita principa. Jam ir tikai vīns atbolsta punkts apakšā, vīna lodīte. Tā štanga mazina berzi... (troksnis) Nu, itas skaidrs.
Pūdnieks strōdāj deļ tam, lai izgatavotu ito darbu, a navis jo tiražētu. Un elektriskos ripas tika izdomātas tikoj deļ to, lai lobōk ekspluatetu cilvēku, lai es tik traki nenogurtu, lai varētu... Elektriskajai virpai ņikod nevar izavairāt no vibrācijas uz ass, ņikod. Izaveidots pilnīgi citādoks nikā podnieka ripa.
Bet tagad atsagriezīsimies pī to – vai dzelzs vai kūks. Tad, kad es jo būvēju, man vēl nepietika zināšanas, bet teiksim varat izdomāt, cik te ir daudz kļūdu. Man šito es varu apgriezt ap asi, ja stipri griezīšu, varu noraut. Apakšā man ir divi flanči, kas tur spararatu un to toļāk. Ja tī būtu darināti no kūka, tad ass būtu kvadrātaina. Saprūtiet? Ņikādu flanču, ņikādu vītņu, ņiko. Virpas golā uzaliekas uz kvadrāta, tad nevar nosagriezt no vietas. Apakšā spararats arī uzaliekas uz kvadrātainas ass, tātad arī īsti nikod neapsagriezīsies apkārt. Pi tam nevajg flanču, ņiko, ir vienkārši četras tapiņas no apakšas, kas tur spararatu. Tātad, mehāniski vienkorši un ģeniāli atrisināts. Šitimā vietā, vot, šitamā vītā, tātad kūka ass ir izgatavota no ūzula, aptvere, kas jo tur – divi dēlīši. Jos zinat, kurus stiprina ar ķīlīti, nu tā kā benčiem, goldiem. Asi turot ta divi dēlīši, kas saspiesti ar ķīlīti. Nu, viņi, protams, itamā virpā, itamā vītā ir ass sataisīta. Vot, tī dēlīši ir no apses. Un jī pīzaslīpē pie ūzula tai, ka i nav pat mikrons starpā. A ite pa itiem godiem, redzat kai izaveidojies. Vot, tā.
I tā, ja jūs sekojat, teiksim, ekonomikai arī, tur, piemēram, porastā kvadrātaina, teiksim, brusiņa izstiepšana ir īspējama šitepat mojās un apakšā, pīmēram, tam iestrādāja akmentiņu, kas izlikts uz ūtra akmens, kam ir drusku grūpes... līdz ar to arī…
Nu, i tāda pūdnieka ripa, kojminamā, šo vorētu moksāt kādi četri simti, a, piemēram, elektriskā, acīmredzot, kaut kur tūkstošus, varbūt pōri.
Vot, šo te sauc par centrišu.
Tagad, lai daudz nerunātu, es jums pasaceišu tādu lītu, ka jebkurš amatnīks naražoj produkciju, tis nav jo pīnākums. Jebkura amatnīka pienākums ir izgatavot priekšmetu, kas pēc pīlietotiem paņēmieniem, nezaskatot pat uz moksliniecisko vērtību, ir vīnīgais pasaulē. Es jūsiem pamēģināšu ito nodemonstrēt, ka tī nav tukši vordi.
Vot, šitai mēs izveidojam dibentiņu. Pēc tam mēs izveidojam dibentiņa plotumu. Tātad meistaram ir jozina, ko jis dora jau no poša sōkuma. Pa to, ka itas izmērs paliks nemainīgs. Čerņavskis kādreiz noplēsa jūku tādu, ka pūdnieki dalās tikai divās daļās: tī, kas taisa, ko grib i tī, kas taisa, kas iznāk. Nu, vot. Tad jozacenšas izaugt, lai varētu taisēt, ko grib, bet itis ir ļūti ilgi.
Itos lietas jūs laikam esat redzējuši. Man dažreiz jautāj: „Par kū virpa orā, par kū nav darbnīcas?” un tā toļāk. A man patīk ar putniņiem kūpā strādāt.
Intervētājs: Jūs ziemā arī strādājat ārā?
Teicējs: Nā, zīmā man patīk, ka sprakšķ itā malciņa. Es to pie plītiņas. Arī patīkama skaņa? Nu, vo.
Vispār cilvēkam ir jābūt vīnam ar... jo pirkstu goli darbojas, ka... jūs zināt, kā ieraksta mūziku? Vismoz ogrāk? Totad ar adatas palīdzību uz voska plates, uz voska diska, kas rotē. Vot, šite notiek tas pats.
Šito sauc par cilindru. Ite darbojas tikai fizikas likumi. Kādreiz esat dzirdējuši – toda kā grieķiska forma jeb austrumnieciska izskata tur vāze, jeb, teiksim, tāds japāniskums kaut kas tāds tur vai ķīnisks. Ta itos visas ir muļķības. Pa to, ka pasaulē pūdu formas ir līdzīgas vai vīnodas nevis tāmdēļ, ka eksistē kultūras eksports vai imports, bet tieši tamdēļ, ka to nūsaka fizika. Ir materiāls, kam ir nūteiktas plastiskas īpašības, ir rotā.., disks, kas rotē un ir arī materiāla īpašība, kas iztur zināmu spriegumu. As nevaru jū uztaisīt šitādu te, viņš vienkārši te sašļuktu. Tad tis arī nūsaka to, ka formas pasaulē ir voi, nu, līdzīgas voi pat vīnādas.
Vot, i te nū īkšas drusku pabūvē formu, tātad tū būvē tikai nū īkšas. Ā, un vēl aizmirsu, povisam aizmirsu. Arī tū, kāda augša, nosaka fizika. Pašlaik itas valnītis, kas ir uzbūvēts pats pirmais, kad mēs tikko sāciem celt, arī darbojās kā stīpa, kas satur arī visu formu visu būvēšanas laiku. Ja jūs to nūgriežat, jūs nevarat cerēt uz veiksmi, ka jūs varēsiet uzbūvēt, ko jūs gribat. Būs jāiztiek ar tū, kas sanāks. Nu, lai darbības nodemonstrētu, as palietoju skrāpīti, lai pataisītu gludoku virsmu, jo es esu uzlicis sev par pīnākumu porvilināt jos monā pusē. (nevar saprast, strādā)
Jūs esat vīns kurss? Jā vai nē?
Intervētājs: Jā.
Teicējs: Jā. Jusiem ir sovas telpas akadēmijā, itimā universitātē?
Intervētājs: Nu, nav.
Teicējs: Nu, pasniedzējiem kas ir? Savi kabineti ir?
Intervētājs: Nu, kūpīga ustaba ir, ar galdiem.
Teicējs: Davaj, izdarām tādu lītu: uztaisām vienu podiņu, kuru vēlāk as jusiem nosūtīšu. Vot itas i būs! Nagribat tā?
Intervētājs: Gribam.
Teicējs: A ko nesakat? (klātesošie iesmejas)
Nu, tagad izdarāsim tādas lietas. Dabūjiet vai nu katrs pēc izvēles, kādu nebus zariņu, kūciņi, kas jūsim līkās interesants. Līta ir tāda. Kas atbildēs – kāda ir mola golvenā īpašība?
Intervētājs: Plastika, plastiks.
Teicējs: Nu, plastisks, bet, nu, latviski, precīzāk.
Intervētājs: Elastība, mīkstums.
Teicējs: Vot, tuvu jau. Ite, tas ir vosks un mols – dobā sastopamie materiāli, kas ir spējīgi nokopēt jebkuru pirkstu nospiedumu. Un tej ir golvenā īpašība. Un tej pūdniekam jeb meistaram ir jōatklāj un jōuzrāda īspējami labi.
Ko jūs tur meklējat? Te pilns žogaru visopkārt, bet jos gribat man uzkopt teritoriju. As.... Nevaig kūku. Vīnolga, meitiņas, padūdiet, vot, tū skaidiņu. Paspēlēsim drusku. Vot, labi. Vo, pavisam. Vo, kāds smuks. Nu, vot.
Ito, porādeisim, porādeisim visai pasaulei, ko .. tā, noliksim. Kurš, te pasniedzēj, kuram? Kurš ir kuram? Itas. Vot, labi. Nūliksim te blokus Valentīnam, var tā? Var, labi! Tā. Kam jis?
Intervētājs: Mans.
Teicējs. Jā. Pazavērsim, ko item vor rodīt.

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte