Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Nezinu, ko maziņi darīja, bet tad, kad sevi atceros, nu ko mēs darījām? Bija tāds interesants aparātiņš, nu nezinu, tas jau no lielākajiem puikām nāca, no diegu spolītes gatavoja ziepju galā, un tad tur tādu gumiju vilka iekšā un tad taisīja tādu mazu pašgājēju traktoriņu. Ar viņu varēja nogludināt zemes ceļu uz kurmju rakuma, tad, kad tu viņu uzvilki, viņš rāpoja tur augšā. Nu tad, ja tev bija labs tēvs, kuram bija rokas, viņš uztaisīja arī skrejriteni, ko sauc par samokatu, lai varētu atpazīt. Ja tev tur bija koka riteņi, tad tas bija vienkāršs. Bet, ja tev tur bija jau riteņu vietā gultņi, tad tu jau varēji ritināties arī pa lielceļu. To gan īpaši tā nepopularizēja, jo lielceļš bija ļoti šaurs, īpaši gluds arī nebija, bet man tāds bija.
Tad, kad tu paaugies līdz kādai 4.–5. klasei, tad izklaides bija savādākas. Piemēram, vasaras pirmajā pusē cūkām, lai vārītu kartupeļus, pagrabā vajadzēja aplauzt asnus. Nu, ja tev bija kādi 3 spaiņi asnu jāpielauž līdz pusdienlaikam, mēs ar kaimiņu Arvīdu kooperējāmies, tad gājām uz vienu pagrabu, tad uz otru. Otra izklaide bija tāda – trušiem zāli sapļaut vai saplūkt. Trešā izklaide bija – mamma no rīta katlā vai podā atstāja gaļas gabalu, tev vajadzēja pakurt uguni apakšā, samizot kartupeļus, sagriezt burkānus, lai tad, kad viņa atnāk no kolhoza no darba, lai tad zupa būtu jau uzvārīta. Nu tātad mīļas bērniem izklaides bija.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte