Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Laukos es atceros sevi no bērnības, kad vēl nebija elektrības. Bija jāpērk petroleja. Petroleja padomju laikos īpaši dārga nebija, bet dedzināt to īpaši arī nededzināja. Un ir tāds teiciens, ka Latgalē labi padevās gurķi un bērni. Viena no tādām izklaidēm, protams, bija – tajā laikā laikam tāda vārda kā sekss nebija, bet vakarā, kad gaismu nodzēsa, tad lielajiem bija ļoti labas izklaides, jo interneta nebija un skaipa nebija, un datoru nebija. Vispār nevarat iedomāties, kas tik viss nebija. Arī radio aparāti, es atceros, bija uz baterijām. Ja par citām lietām, kas nesaistās ar vairošanos, tad izklaides vakaros bija lielākoties praktiskas.
Vīrs bija atbraucis no darba mežā, sieva lāpīja zeķes katru dienu, katru vakaru. Katru vakaru viņa lāpīja arī cimdus. Mans paps, atbraucis no meža, viņam bija divrocīgā družba, tas kas ir divrocīgais zāģis. Es ļoti labi atceros to mīļo skaņu, viņš asināja zāģi ar vīli. Nu tās izklaides tādas arī bija. Es nerunāju par tām izklaidēm, ko cilvēki darīja sestdienās un svētdienās, par to jau es te stāstīju pie Ziemassvētku svinēšanas. Bet tādas izklaides darba dienās saistījās ar praktiskām lietām. Sievietes, protams, strādāja arī citus darbus. Kura prata, mājā nodarbojās ar aušanu, ar adīšanu, jo nākamajam gadam nākamās zeķes arī vajadzēja noadīt. Ar dzijas vērpšanu. Mums, sīkajiem, bija izklaides – man, piemēram, ļāva šķeterēt. Lūk, tās bija izklaides.
Vasarā bija savādāk, vasarā strādāja cilvēki vairāk pa āru. Izklaide bija tāda, kad atnāci no kolhoza, nostrādāji vakarā līdz kādiem vienpadsmitiem vakarā, kamēr sāka tumst, nu tad izklaide bija gulēšana.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte