Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Ar baznīcas apmeklēšanu cilvēkiem arī tagad ir problēmas. Problēmas rada cilvēki paši. Cik es esmu novērojis, man te viens par lielo grēcinieku stāstīja, ka tagad lielākie baznīcas apmeklētāji ir tie, kas bijuši lielākie partijas darboņi. Daudzus es zinu. Tajā saucamajā padomju laikā jeb kā pie mums teica – krievu laikos, tas es vismaz Līksnas pagastā, Līksnas pusē, Līksnas kolhozā kaut ko tādu, ka kādam liegtu iet uz baznīcu, nedzirdēju. Vienīgais, kas bija, bija viena ļoti traka komunistiene Ukina, skolas direktore, jā, tur gan bija kādreiz problēmas ar bērniem, kas gāja vecākiem līdzi. Ziemassvētkos, Lieldienās viņa tur stāvēja, lūrēja pie tās skolas un pie baznīcas. Nu bija pat tā, ka pasauca vecākus uz skolu, kāpēc jūs vedat bērnus uz baznīcu. Mana mamma pateica, ka mani mamma veda, es vedu un ar to arī viss beidzās.
Pieaugušajiem cilvēkiem, ja kurš savā trakumā vai dullumā bija iestājies partijā, jau lielākoties, tie, kas bija pārliecināti komunisti, tiem arī nebija problēmu iet uz baznīcu, jo viņi negāja. Tie, kuri bija vienkārši traktoristi aiz sava stulbuma tur kaut kur ievilkti tajā partijā, lielākoties arī negāja.
Bet es atceros, ka stāstīja, ka, teiksim, skolotājam arī nebūtu labi, ja viņš tur pie skolas, kur ir baznīca blakām, ka viņš iet. Tās sievietes, kuras bija ticīgas, viņas brauca uz pilsētas dievkalpojumu. Svētdien viņas iekāpa autobusā, aizbrauca uz Daugavpili, gāja uz baznīcu, un to visi arī it kā zināja, bet nekādas represijas, nekas tāds nebija.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte