Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Oi, kā ir gadījies – jau no bērna kājas. Parasti to neviens neorganizēja. Parasti notika tā – vai nu kaut kādā mājā, vai tur daži kaimiņi, vai lielākoties, ja mēs bijām vēl tādi sīki pavisam, parasti čigānos skrēja līdzi arī vecāki cilvēki, nu pieauguši cilvēki, ne jau veči kā es tagad. Mazajiem arī ļoti gribējās līdzi. Tika gatavotas maskas dažādas. Tās maskas tur netika speciāli gatavotas, pietika, ja izgrieza uz otru pusi kažoku, apsēja virvi, paņēma kādu nūju rokā vai slotu, uz galvas – nu ko tur varēja kādā veidā nomaskoties.
Es atceros, ka vienreiz bija atskrējuši čigāni pie vieniem kaimiņiem, kur mēs svinējām, bija māla pods uz galvas ar caurumiem acu vietā. Tām ķekatām, tiem čigāniem galvenais princips bija – kaut kur ieskriet kaut kādās mājās un vai var atpazīt, kas tad ir atskrējis. Šajā sakarā mutē tika bāzti kaut kādi vates pinkuļi vai kaut kas paņemts mutē vai ielikts starp zobiem, lai nevarētu atpazīt. Vai nu arī centās īpaši daudz nerunāt.
Čigānus parasti vienmēr pacienāja. Barot tur īpaši nevienu nebaroja, bet iedzert vienmēr deva. Un bija tādi gadi, kad tu sēdi mājās, jau zina, ka tu esi skrējējs, sākotnēji apskrien kādas 3–4 mājas, savāc lielāku kompāniju. Un tad mēs čigānos skrējām, es tagad atceros, gan 4 kilometrus kuru gadu tādu riņķi, kad trīs. Parasti tā teiksim, ja tu no kaut kāda centra sāki, tad vai nu uz vienu galu, vai uz otru galu. Nu nevarēji tu visu nakti apskriet. Visās mājās jau zināja apmēram arī, kurā mājā var skriet, kurā labāk tevi uzņem. Parasti arī tika apmeklētas tās mājas, kur zināja, ka notiek kaut kāda svinēšana, jo ne katrā mājā svinēja. Cilvēki salasījās kaut kur vienā vietā. Tad tas viss bija ļoti interesanti sīkajam. Tika pazaudēti cimdi, cepures. Mani pirmie ādas cimdi tā tika atrasti tikai pavasarī uz viena dārza.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte