Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Ziemassvētki Latgalē vairāk saistās ar baznīcas svētkiem. Parasti cēlās agri. Baznīcā mise vienmēr bija no rīta. Es nezinu, no kurienes Latgalē tā ir ievazājusies tradīcija, kā tagad Lieldienās, un Ziemassvētku mise ir vakarā. Tā darīja luterāņi, bet katoļu Līksnas baznīcā mise vienmēr bija no rīta, parasti kaut kur ap septiņiem. Es no bērnības atceros, ka septiņos bija autobuss un brauca visi uz baznīcu. Skola atradās – faktiski baznīcai blakām bija mācītāja māja. Tajā atradās Līksnas astoņgadīgā skola, kurā es arī mācījos. Tāpēc pēc mises gājām uz skolu, kādreiz tur bija arī nelieli konflikti, jo direktore bija tāda diezgan komunistiska, bet lielāko tiesu tur nekādu problēmu nebija. Ziemassvētkus pēc tam vakarā, kad visi kaimiņi sanāca mājās, lielākoties tika rīkota kaut kāda Ziemassvētku svinēšana pie kāda kaimiņa. Nu es nezinu, vai tas bija pēc kārtas vai pēc kaut kāda grafika, laikam jau nē, bet pie kaut kāda kaimiņa rīkoja vai pie radiniekiem. Nu tad tur tas viss pasākums izvērtās par kārtīgu svinēšanu – gan ar alu, gan ar dažādiem ēdieniem garšīgiem, kas vairāk Ziemassvētkiem bija piemēroti, piemēram, asinsdesas vienmēr, jo vienmēr pirms Ziemassvētkiem kāva cūku, tika ceptas arī asinsdesas. Ja arī apkārtējie tālākie kaimiņi zināja, ka kaut kur tāds kopīgs pasākums ir, tad noteikt tajā vakarā tika sagaidītas arī ķekatas, bez tā jau nekad tas nenotika.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte