Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Nu Jāņus svinēja arī padomju laikā, kaut gan tagadējā tā visa, es to pat sauktu par mūsdienu Latvijas propagandu, ka Jāņus neļāva svinēt, baznīcā neļāva iet. Un tādā veidā tie cilvēki, kas ticēja Dievam un kas svinēja svētkus, tie svinēja arī padomju laikos. Mans onkulis dzīvoja pie Rīgas Dārziņos. Pie Rumbulas tur tāds dārziņu kooperatīvs bija, krasts bija ļoti skaists, tieši pretī, kur tagad Rīgas HES ir uzbūvēts. Es atceros, ka mēs katru vasaru uz turieni braucām ar mammu un vairākas reizes arī Jāņos viss tas krasts bija vienās ugunīs.
Kuros gados tas bija?
Tas bija kaut kur sešdesmito gadu vidus, beigas. Sešdesmitie gadi jā, jā. Gāja un cilvēki gāja viens pie otra un aplīgoja. Tāpat svinēja arī laukos. Mēs, jaunieši, jau mēģinājām atdalīties no vecākiem, kaut arī tas tagad it kā vairs nav moderni teikt, bet tika sagādātas mašīnu un traktoru riepas iepriekš, vairāk kā kilometru viņas tika aizripinātas uz Daugavas krastu. Nu tas vienkārši bija praktiski, jo Daugavas krastā nebija malkas, kas sīkajam malku tur vedīs. Nu jā, tas bija kaut kādi septiņdesmitie gadi. Jaunieši salasījās, tad mēs tur dziedājām arī Jāņu dziesmas, cik jau nu mēs tur zinājām. Neviens neliedza neko.
Jau kaut kur astoņdesmito gadu vidū, beigās tad arī kolhoza Jāņus visus – bija vairāki pajūgi ar kantora cilvēkiem, ar tādiem, kas vairāk prata dziedāt, kādreiz arī bija kāds muzikants ar kādu garmošku līdzi – apbraukāja, visus Jāņus apsveica. Piemēram, mēs svinam Jāņus, atbrauc 3–4 jaunieši ar zirgu, tika aplīgots Jānis, nu mans tēvs konkrēti Jānis bija. Pēc tam arī astoņdesmito gadu beigās, tad es kolhozā tur parādījos, bet iepriekš arī droši vien to darīja. Tika Jāņi svinēti arī pie kolhoza kantora. Tur jau bija ļoti lieli pasākumi un ar mūziku, un ar dejām, un līdz rītam un līdz pusdienlaikam. Tā kā viss notika.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte