Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Bija tā. Sākšu no beigām. Man viens vīrs teica: „Kas tev vislabāk patīk talkā?” Man talkā patīk vislabāk tad, kad saimniece saka: „Puiši, mozgōjit rūkas i sēstitīs pi golda!”
Nu talkas parasti nu vismaz manā atmiņā sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados talkas parasti bija vai nu kartupeļu stādīšana, kartupeļu rakšana. Nu bija sūdu talka, kad veda no kūts kūtsmēslus. Nu par to varētu vairāk pastāstīt. Kūtsmēslu vešana parasti prasīja vairāk cilvēkus. Vīri bija vismaz kādi pieci, seši, septiņi. Parasti bija, ja varēja dabūt, arī divi pajūgi bija, divi zirgi, lai varētu to, kamēr vienu vezumu aizved, tikmēr otru sakrauj.
Tad vēl viena tāda tradīcija interesanta bija. Ievedis viens puisis no Krāslavas. Kad kūti izmēza, tad kūtī pašā apakšā ieraka vienu samogonkas pudeli un nākamajā gadā, kad to mēslu tur bija slānis vairāk par metru, tad jau apmēram zināja, atcerējās no iepriekšējā gada. Un tad visas aktivitātes bija, kurš pirmais tajā stūrī tos mēslus vispirms izraks un to pudeli tagad dabūs. Tika arī vienmēr kārtīgi nokopta. Talkās parasti jau rudens bija, tad tika kauts jērs lielākoties. Tika, protams, arī visi sūdu mēzēji arī cienāti ar kaut ko stiprāku. Parasti mēs darījām tā, ka piecus vezumus izmēza, kas bija samērā smags darbs, tad taisīja pīppauzi. Ā, tad, kad beidza, tad visus mēslu kratītājus sasēdināja ratos, veda uz pagalmu. Nu tad sākās rumulēšanās. Tad katra veča goda lieta bija apliet pēc iespējas vairāk tās kratītājas un attiecīgi arī viņas. Tāpat tur tika sagatavots jau ūdens un tad tas kādreiz izvērsās ļoti jautri. Pirmajā vakarā nekad tas arī nebeidzās. Otrajā dienā no rīta visi veči, apdarot darbus, jau svētdienas dienā atkal bija talkas mājā un turpināja līksmoties svētdien līdz vakaram. A tiem, kuriem bija vēl švakāk, tie arī pirmdien vēl varēja atnākt pie kaimiņa. Nu, ja tu piedalījies šajā pasākumā, ko varētu saukt par mūsdienu kooperāciju, tad viss rudens, visas sestdienas tev bija aizņemtas, jo, ja tu paaicināji sešus večus, tad vari skaitīt, ka sešas sestdienas tev vajadzēja atkal pie katra aiziet atpakaļ pastrādāt uz talku. Nu uzskatīja, ka tas ir tāds goda jautājums. Ja tu vienu gadu pie viņa neaizgāji, otru gadu neaizgāji, tad trešajā gadā pie tevis arī neviens neatnāks. Tā ir kooperācija.
Tas faktiski tagad, ko mums te mēģina iebīdīt to kooperācijas ideju – viņa pastāv arī tagad. Nu tagad tās talkas faktiski ir varbūt palikušas stipri mazāk, jo saimniecības ir lielākas, ir tehnika. Tos mēslus izved ar traktoriem, ar tehniku un tādā veidā. Bet nu tie cilvēki, kam vēl ir tur viens lopiņš vai mazāk, tie varbūt, iespējams, arī tagad rīko.
Kādreiz es arī kūts sienas, uz silikāta ķieģeļiem, man ir kaut kur no kāda septiņdesmit pirmā gada vai no kura es atzīmēju, cik vezumu tajā gadā ir izvesti – tur divdesmit, trīsdesmit vai trīsdesmit pieci un datums klāt. Vienreiz bija arī kaut kādā partijas kongresa dienā tur bija pierakstīts klāt par godu kaut kādam kongresam. Nu, protams, tas ir joks. Nopietni nekas tur to talku par godu kongresam nerīkoja. Sūdus vienkārši vajadzēja izvest.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte