Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Manā bērnībā lielais notikums, kas bija pirms kādiem gadiem divdesmit beidzies, tas bija Otrais pasaules karš. Un šeit ar šo jautājumu cienījamais intervētājs ir nokavējis kādus četrpadsmit gadus. Ja viņš būtu griezies ar šiem jautājumiem pie mana tēva, kurš bija 19. Divīzijas karavīrs, tad tie stāsti bija ļoti gari. Es viņus visus esmu dzirdējis sitmām reižu, bet es, tā kā viņš dienēja leģionā, tad es pastāstīšu vienu stāstu, ko man stāstīja viens krievu armijas karavīrs, kas bija aizkarojies līdz Berlīnei. Sauca viņu Rihards Pavilons, nezinu, vai viņš vēl ir dzīvs, bet, ja dzīvs, tad es domāju viņš par šo manu stāstu varētu teikt, ka tā ir patiesība.
Stāsts ir tāds, ka Berlīnē oficiāli, neoficiāli, bet faktiski tika ļauta tāda savā ziņā, kā jau uzvarētājiem, laupīšana, viņš saka. Visa rota (2/3) pirmā mēneša laikā bija slima ar triperi vai sifilisu. Tas ir viens punkts. Un otrs, viņš saka, ka gudrākais, ko cilvēki darīja, katrs kaut ko gribēja nolaupīt un atvest. Cits staigāja krievu karavīrs ar desmit pulksteņiem uz rokas, bet viņš saka, ka visgudrākie acīmredzot bija tie, kas kaut kur veikalos bija dabūjuši adatas. Adatas ārkārtīgi maz vietas aizņem. Un pēc kara, kad visa rūpniecība Krievijā bija orientēta, protams, uz militāro ražošanu, tur par adatām neviens īpaši nedomāja un adatas pēc kara bija ļoti liela vērtība. Un tāpēc tie karavīri, kas atbrauca no Vācijas ar kaut kādu somiņu ar adatām, tad tā peļņa tur bija grandioza, salīdzinot ar to materiālu un tādā veidā.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte