Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Nu to es atceros tikai no savas bērnības, anekdotes lielākoties bija politiskas. Ja bija Hruščovs, tad stāstīja par Hruščovu, ja bija Brežņevs, tad stāstīja par Brežņevu. Vienu no tām es atceros. Bija liels gleznotāju konkurss, kur vajadzēja uzzīmēt lielāko bada bildi. Nu tagad gleznotāji strādā tur nedēļu vai cik tur viņiem tas laiks bija. Bija amerikānis, francūzis un padomju cilvēks vai krievs, tā toreiz teica. Amerikānis tur norauj segu nost no tās bildes, tur uzzīmēti tādi afrikāņi, mazi nēģerīši, rokas izstiepuši tur pēc banāna vai pēc kartupeļa, vai pēc konfektes. Visi o, jā, šis būs pirmais. Francūzis tur uzzīmējis atkal kaut kādu bomzi, nu toreiz bomži nebija, nu kaut kādu nabagu, kas tur rokas pa miskasti. Jā, šim būs pirmā vieta. Nu to krievu skatīsimies. Nu paskatīsies. Norauj tur to palagu nost, visi jā, visi autā. Krievs ir uzzīmējis lielu, lielu dirsu, kurai priekšā aizlikts zirnekļu tīmeklis. Tas nozīmē, ka cilvēks noteikti jau kādu laiku nav ēdis. Nu tādas anekdotes.
Anekdotes stāstīja. Es atceros, ka mēs mācījāmies vidusskolā, gājām palīdzēt uz muzeju kaut ko un tad mūs noveda, neatceros, kā to puisi sauca, viņš veselu stundu tādā nonstopā varēja nostāstīt anekdotes. Dažas es arī atceros vēl no tā laika. Šī bija viena no tām. Nu bet vīri jokojās arī, ne tik daudz anekdotes, bet tagad, es nezinu, vai tas ir pareizi, iznest kādu cauri, kādu izjokot. Tur kolhozā, kad strādāja, darbs bija smags un vajadzēja kaut kā uzjautrināties. Un tad tur tika kādam somā ielikts ķieģelis vai vēl kaut kādas muļķības sastrādātas. Bet tie joki nebija ļauni. Visi cilvēki saprata un smējās. Iesaukas dažādas deva, kur pat īsti vairs neviens neatcerējās, kāpēc to cilvēku sauc tā nevis citādi, kaut gan viņam ir īstais vārds, bet viņu sauc par kaut kādu tur velns viņu zina, kāda iesauka tur. Nu tā kā uzjautrinājās kaut kādā veidā, cilvēki vienmēr ir pratuši priecāties.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte