Kategorijas: Arvīds Ratnieks

Dzirdēt par večerinkām es esmu dzirdējis no saviem vecākiem, kas stāstīja par Pirmajiem Latvijas laikiem, kad viņi bija jauni. Tad šos pasākumus organizēja sestdienās vai svētku dienās kā zaļumballes ar muzikantiem un arī gada aukstākajā laikā kādā atsevišķā mājā pie kādiem kaimiņiem, kur savācās jaunieši. Parasti bija viens muzikants, kas spēlēja vai nu vijoli vai lielākoties akordeonu vai garmošku tā saucamo. Nu parasti arī piedalījās arī kāds, kas prata sist bungas. Bungu gan nebija, tur bija karotes vai vēl kaut kādi sitamie daikti, ar ko varēja visu to mūziku tādā veidā taisīt tādu pievilcīgāku.
Es apmēram no savas bērnības atceros, tie bija sešdesmitie gadi, kad es biju tāds jau pusaugu puika, septiņdesmitie gadi. Tādas večerinkas, tādas jauniešu varbūt arī nebija, bet bija tas, ko rīkoja lieli cilvēki. Sauca Latgalē par skladčinu, nu to tagad varētu nosaukt tā kā par groziņu vakaru. Bet tas bija tāds diezgan nopietns pasākums, kur kaimiņi iepriekš sarunāja, ko kurš gatavos.
Piemēram, viens brūvēja alu, viens tur kāva kaut kādu teļu, jēru vai sivēnu. Saimnieces sagatavoja ēdamo un parasti to kaut kādā veidā nu pievienoja pie kaut kādiem svētkiem klāt, iespējams tur kaut kādi Vasarsvētki vai kaut kādas Apkūlības vai Apbaidzeibas – kā teica kādreiz. Un tad kaimiņi tur sanāca vienkārši bez kaut kādiem lieliem iemesliem, vienkārši bija noruna tāda. Nu tad parasti arī tika ēsts un dzerts uz nebēdu i vienu, i divas dienas. Nu, ja bija iespēja, tad arī paaicināja kādu vietējo muzikantu.
Bija pat tā, ka es atceros no savas pieredzes, ka tāds ekspromtā, ka pasākums bija, bet nav mūzikas, tad sarunāja, ā ir Buļa kaza – garmoška – uz motocikla virsū, aizbrauc pakaļ, onkuli vakarā, naktī izceļ no gultas un viņš visu nakti spēlē. Bez maksas, protams. Nu tādā veidā, teiksim, cilvēki kaut kā izklaidējās. Vot, vot, vot, vot.

Pētnieks: Dr. philol. Valentīns Lukaševičs, Daugavpils Universitāte