Par spēlēm un rotaļām bērnībā
Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antons Slišāns
Teicējs: „Nu, mana bērnība pagāja ganos. Ganīju viens pats. Vienkārši, ja tur blakus bija bērni, pieskrēja klāt, bet pamatspēle bija tripakas jeb paslēpes. Voi, un tur nešķiroja, cik tu vecs. Sākot no 4-5 gadi, ja tik tu spēji saprast, nevis raudāt, ka tevi atrada un jāraud vai nespēji būt meklētājs. No tāda vecuma, beidzot ar jauniešiem, kurus jau iesauca armijā. Visi vienā barā spēlēja. Ciemi – viens, divi, trīs – salasījās kopā un, un, es atceros, pie mums stāvēja zirgi. Zirgi, vot, tur sanāca. Zirgkopējam bija pieci bērni, mēs – trīs bērni, kaimiņos – pieci bērni, vēl kaimiņos i vēl kaimiņos. Nu, ko, laba vieta slēpšanai – zirgu aizgaldās. Pat nonāca līdz tam, ka pat kāpa uz jumta un aiz skursteņa turējās. Saproti, rokas redzi, pieskrien, viņš apgriežas. Nevari saprast, kas par cilvēku. Līda istabā, pagrabā, pamasts, teicām, pamasts, slēpās, maizes krāsnīs līda iekšā, vot. Skaitīšanas pantiņi tie bij.”
Intervētājs: „Atceraties kādu pantiņu?”
Teicējs: „Nu, visparastākais bija „Tā viena turku pupa ceļoja uz Angliju.” Nezinu kāpēc viņa, bet viņa bij, vai, nu, skolās ielauzies, vai ne tā – Anglija bij aizslēgta un atslēga bij nolauzta viens, divi, trī, saka, cik, nu bus, vajadzēs, lai atslēgu, lai Anglija atslēgtu, vot, viens, divi, trīs, tu esi brīvs, vot. „Anni, banni, sikerasū, Anni, banni, traps,” Tas, ka man dzejolī iekšā, tas ta stabili skaitījums bija. I vēl kaut ko da viņa bija, porejās, kuras man tajā dzejolī iekšā, tos man saliktas, tos neatceros vairs, vot. Vēl bija, vēl bija, neatceros vairs, bet, bet „Tā turku pupa ceļoja uz Angliju”, tā bija, vot, tā bija visejošākais skaitījums. Anglija, Anglija bij aizslēgta, sakot cik naglu vajdzēs, saka trīs, viens, divi, trīs, nu tu esi brīvs. Palīke tas, kas paliek, tas meklē. Pārējie visi slēpjas. Un tas, kas slēpjas, bija noteikta vieta, vai nu pie klēts durvīm, parasti pie klēts durvīm bija tā vieta, kur skaitīja līdz cik, vai desmit vai simts jāskaita bija. Nu simts nebija, desmit, trīsdesmit. Un tur bija jāskrien un trīs reizes jāpiesit, ja gribēji, lai tevi neatrod, vot. Ja spēlē, ja mūsu sētā bija tāds pagrabs un pagrabā bija ūdens. Tēvs nebija paspējis uzcelt kals, karš iztraucēja. Un parasti tos svešos bērnus mēģināja iemānīt, lai viņi lec pa logu, slēpjas pagrabā, tajā ūdenī iekšā lec. Tāda izjokošana. Izjokošana. Bet man, vot, tas, ka pieaugušie, jaunieši līdzi spēlēja.”
Intervētājs: „Rotaļlietas, koka rotaļlietas, vai lupatu lelles?”
Teicējs: „Rotaļlietas, zini, paštaisītas mašīnītes visādas, vēl kāda spēlēšanās bija, to tagad ar bērni dara, no, no, no smiltīm cepām pankūkas, to es labi atceros. Pats piedalījos kopā ar meitenēm. Tā bij, tā bij vēl tradīcija. Lelles? Man māsām nebij leļļu. Man bij lelle. Vot, inter.. man bija lelle. Un man bij lelle nevis sieviešu kārtas, bet vīriešu kārtas lelle. Man to uzdāvināja, laikam, laikam, četru vai piecu gadu vecumā mana tēva māsīca, tepat kaimiņos dzīvoja. Viņa mācījās Preiļos, toreiz it kā bijis pēc kara kaut kāds tehnikums. Tāpēc viņa tur mācījās, viņa atbrauca Ziemassvētkos un apsveica ar to lelli.”
Intervētājs: „Tā bij pirkta?”
Teicējs: „Un to lelli es visu laiku glabāju kā relikviju, to lelli saplēsa mana, manas māsas vecākā meita, mana krustmeita. Atbrauca viņa, pie manis dzīvo pa vasarām, jāļauj spēlēties, tā jau viņa man to lelli nolikvidēja.”
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
