Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antons Slišāns

Teicējs: „Vot, es te sāku domāt pie vecuma, ka vajadzētu sākt alu gatavot, izdodas vai nē, jo man pieredze liela. Vispirms atceros tēvs kā gatavoja, pēc tam tēvam nebija laika, māte gatavoja alu. To visu zinu.
Pirmkārt, jāsadiedzē miežu graudi. Graudiem jābūt labiem, nevis trekni audzētiem, bet tādiem, kuros vairāk iekšā cietes, kura par cukuru pārvēstos. Sadiedzē, nevar pārdiedzēt, nedrīkst saļaut, ļaut sapelēt. Istabā diedzē, kur siltāks. Tikko asniņi mazi parādījās, tā uzreiz saberzam ar rokām. Pats beržu, visas rokas melnas paliek. Saberzi viņas. A diedzē kā: noklāja, salaistīja un virsū koka deķeli kā lupatu segu lika. Tad paatcēla, vēl palaistīja. Tā kā mēs minimālais sarkanie, sarkanie rudzu miežu, rudzu kviešu vēl taisīja, pamatā jau no miežu, sarkanie, nu, tie mazi asniņi un tad saberza un nesa pirtī kaltēt. Pirtī bija īsaļnīca, tātad kurināja krāsni, augšā lūka un uz tās lūkas četrkantains.. kaste tā nebija, tā nebija, sarūpēts, tas ira salikti baļķi, tādā veidā salaisti. Un tur izbēra uz sieta, un tas karstums gāja augšā, izkalta. Tā bij iesalam bija jābūt bija saldam un kraukstošam, labi izkaltušam.
Pēc tam veda malt. Mala tikai rokas dzirnavās. Jo nedrīkstēja taisīt miltus, bet vajadzēja tikai drusku saplacināt. Tagad ar placinātāju, tie placinātāji labi saspiež graudus. Pēc tam mājās vārīja ūdeni, vārīja ūdeni obligāti. Obligāti ūdenim bija jābūt novārītam, lai atdalās, jā, nosēžas kaļķi. Vārīja. Ūdeni, vot, tagad jau sajuku, apiņus lika ūdenī vai uz iesala? Vot, jau i aizmirsu. Vārdu sakot, tad bija zlaukti jeb stirnīki. Stirnīks bija apaļš un apakšā caurums. A zlaukts bija sile dobta, gali ciet un caurums ar tapu. Apakšā kārtis, virsū salmu kārta un tad bēra to, bēra to iesalu sasmalcinātu, tas ir pusmaltu. Un tad lēja, jā, apiņus tad lika pa virsu un lēja virsū ūdeni, kā vārošu ūdeni. Tapa bij ciet. Cik ilgi jātur, vairs nevaru pateikt. Izturēja un tad taisīja vaļā un tecēja. Tā jau bij misa. Misa baigi garšīga bija. Tas pats kvass. Pēc tam to misu lēja kubulos lielos, lika iekšā mīles, nevis raugu. Mīles tas raugs stāvēja no katra alus reizes stāvēja pudelēs vai burkās, kāds kuram trauks bij, vai podos, lai nesapelētu tikai. Tad beigās ta tam alum pelējuma garša. Lika tos iekšā. Ziemā, tātad, lika iekšā, istabas bija aukstas, lika iekšā plītī nokarsētus plīts akmeņus karstus, lai rūgtu. Vosaru vienkārši sasedza ar, ar segām i raudzēja.
Kā to stiprumu noteikt, nevaru pateikt tagad. Bet raudzē raudzētāji mēģināja to stiprumu noteikt. Un tad no sākuma cukuru nelika, nabagi bija. Dzēra bez cukura, tāpēc tam iesalam bija jābūt tādam, kas deva tos septiņus vai piecus grādus. Nu, vot, a es jau sāku atcerēties, ka jau tad lika cukuru iekšā. Zinu, ka pirmai manai māsai taisīja kāzas, tad sprieda, cik likt - kilogramu vai divus. Tā, lai cilvēki piedzeras, jeb, lai apdzeras. Tad jāizlemj pārim tam, ko darīt, vot. Mēs, tad, kad Jāņus svinējām, vienmēr vārīju, pasūtīju alu – vienu trīs spaiņu mucu bez cukura, vot. Tas bija standarts. A pārējo gribat paši pērciet un dzeriet, bet trīs spaiņu muca bija un visi lielīja, ka labs. Un nereibst tikai, vot.
Un tad, kad norūga, lēja stručos. Strucī, lai pielietu, vajadzēja turēt to spundi vaļā. Kad līdz spundei piegāja alus, tad aiztaisīja ciet to sānos spundi. Un tad tur, ka jau gaisam nebija kur iziet, tur viss burbuļoja, viss pilns, tad tapu ciet un vēsā vietā, lai nostājas, tātad, nedrīkstēja vairs rūgt. Bet vieni, otri meistari vēl tur iemeta cukuru, tātad lai drusku uzrūgst. To varēja darīt tie, kam tie struči bija kārtīga ozola koka, ka viņi nes.., ka tur parūgsts, ka tur nesprāgst. Un tad, kad taisīja vaļā, tur gāja putas vien. Slauktuvi pielaidi. Slauktuvēs parasti laida. Slauktuves izmantoja alum un pienam, slauktuves, pie mums. Vot, ta tur, ja pēc tam pārlēja, tad tur bija tikai tik alus, pārējās putas bija. Tad teica: „O, labs alus!” Vot, tāda tā lieta.
Rūgtumu pamatā apiņus izmantoja. Un tie, kas pielika maz apiņu, tiem vienmēr bija skābs alus. Teica: „Ai, sūds vien bija, skābs alus!” Otrkārt, vēl gudrāki bija, kas sāka izmantot vaivariņus, vot. Un tas jau sita kā narkotika pa pieri. Vot, to ta ar nolādēja otrā dienā, to darītāju.
Tālāk – iesals pēc alus, pēc misas iztecināšanas kļuva par drabiņām. Saprotiet, vispirms iesals, pēc tam drabiņas jau bija. Vot, tās drabiņas baroja cūkām. Misa – alus, iesals – drabiņas. Drabiņas, mēs sakām, drabiņas, mēs.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte