Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antons Slišāns

Teicējs: „Pagāniskās tradīcijas? Līgošana! Tā ir pagāniska tradīcija. Nu, tagad mazāk vairs, bet tā turās, turās, cik, nu, cik, nu, cik, nu, plaši... te, ugunskuru kur, i, i vainagus vij. Čigānos iešana, redz, čigānos iešana bij piemirsta. Tad mēs ansamblītī atjaunojām tās tradīcijas. A tagad ne visur laiž iekšā vairs. Ja zin, ja pazīst, tad laiž, bet tas neinteresanti, ja tevi pazīst.”
Intervētājs: „Ko Jūs darījāt, kad gājāt čigānos?”
Teicējs: „Ka čigānos, ka gājām, dancojām, dziedojām, ubagojām dāvanas, novēlējām laimi, ja deva. Ja nedeva, paspieda durvis no ārpuses ar kādu mietu, lai pa logu lien laukā vai iekšā. Bet pamatā jau bija tā trakošana, trakošana, dancošana, dziedāšana. Es zinu, ka mani sāka laist čigānos iet, es jau biju, laikam, sestās klases skolnieks, atļāva barā laist ar visiem tādiem vienaudžiem vecākiem jaunākiem, jau ļāva vecāki laist brīvi staigāt pa ciemiem.”
Intervētājs: „A maskas laikam bija jau?”
Teicējs: „Kā ta bez maskām?”
Intervētājs: „Kādas bij maskas?”
Teicējs: „Maskas jau toreiz, i atgad ar vienkāršākas lika. Kaut kādu zeķi uzmauca galvā vai, vai par lāčiem, vai vienkārši par čigāniem uztaisījās. Bet tas senais slānis, vot, es neesmu nopircis to Rancānes Aīdas grāmatu maskošanas tradīciju, tas senais slānis, kas pie mums notiek, ar tiem lietuviešu puišiem palicis, tās kūka, kūka, kūkas, jeb kā viņas, koka maskas, tās vairs neviens nezin, tā ir vēsture. Nu, vēl Dzērves saglabājušās, Nāves saglabājušies, Miroņi saglabājušies. A, Nāve man, mans, mūsu laikā nebija tāda gadījuma, vēl tad par Nāvi, jo cilvēki jau zināja, ka čigāni nāk. Bet vēl senākos laikos aiziet viens par Nāvi pie vecajiem, tas tā pilnu gultu pielaiž no, no bailēm, ka, ka Nāve atnāca. Tad vēl ticēja, tagad netic, netic tādām lietām. Tā ir, maska ir maska. Vot, maska ir maska.”
Intervētājs: „Kad gājāt? Kādā laikā? Mārtiņos? Ziemassvētkos?”
Teicējs: „Nē, Ziemassvētkos! Tas bija, jā, jau kaut kur bija svētki jau pirmajos Ziemassvētkos gāja vakarā, ja bij svētki, ja zināja, ka tur kāzas vai tur, nu, iedzeršanas, alus uzbriedis, gāja. A tā – ar otrajiem Ziemassvētkiem staigāja. Vot! Vēl senākas tradīcijas bija, kolhoza laikos tās jau izjuka. Vēl kara laikā bija tradīcija, man vismaz un tēvs stāstīja, ka Ziemassvētkus svinēja četras dienas, četras dienas svinēja Ziemassvētkus, un katru dienu dzimta sapulcējās kaut kur visi radi sapulcējās pie viena, pie otra, pārbrauca ar zirgiem. Bet padomju laikos jau vairs tas bija rets gadījums, ka brauca no dzimtas uz dzimtu. Vot, zināja, ka alu brūvēja Ziemassvētkiem, nu, vot. A, ja bija kāzas vai kādas svinības, tad obligāti čigāni gāja, čigāni obligāti gāja, ja bij svinības.”
Intervētājs: „Bez kāzām, kādos vēl godos gāja? Krustabās vai?”
Teicējs: „Čigāni?”
Intervētājs: „Jā!”
Teicējs: „Nē. Pamatā, mūsu pusē pamatā tikai kāzās un Ziemassvētkos līdz Aizkreišņu 4.-7. janvāris, līdz tam laikam.”
Intervētājs: „Citos laikos negāja?”
Teicējs: „Tālāk vairs negāja. Tie bija oktobra čigāni, tie mums jau bija izskausti reliģijā, vairs nebija.”
Intervētājs: „Ar ko jūs cienāja?”
Teicējs: „Ar ko cienāja? Kāzās ar to, kas bij galda plus konfektes, tas ir skaidrs, alus. Bet, ja tu gāji tā, tad tas asins desas, putraimu desas deva, it sevišķi, ja pazina kādu. Ja bij, ot, tas mūsu, tad obligāti. A, ja nepazina, tad drusku atturīgāk, bet vienmēr deva ēst un kulēs bēra iekšā sierus, desas un maizi, un cepumus, konfektes. Konfektes vairāk kādu tā.”
Intervētājs: „Vai tai gājienā bija kāds vadītājs?”
Teicējs: „Obligāti bija vienam vadītājam jauzņemas! Parasti tas bija vecākais. Vecākais, ja bija jaunieši, bērni, viens no vecākajiem, vai, nu, viens no atraktīvākajiem, kurš prata izrīkot, nu, kā autoritāte teikt, baram autoritāti vajadzēja. A, ja vecāki gāja, parasti uzņēmās divi vadību, ja bija vecāki klāt – vīrs un sieva bija, kas it kā, viņi nebija konkrēti, jūs zinat, it kā tēloja, un tie bij tā kā viņu bērni vai radi un tamlīdzīgi, kaut kā no čigānu pārņemta tā bij mode. Vot, un viņi komandēja. Tālāk, obligāta, es jau kaut kur to rakstīju vai teicu obligāta, teicu, laikam, obligāta, a, vajadzība bij tam vadonim nūja, vāza...”
Intervētājs: „Nūja.”
Teicējs: „...obligāta.”
Intervētājs: „Rīkstes nebij, bij nūja?”
Teicējs: „Nūja! Tas bija, lai dotu signālu, ka jājiet prom, ja sāka tur par daudz trakot čigāni tie sita, tad ir skaidrs. Un otrais – ciema suņus, ar ko atbaidīt.”
Intervētājs: „Rīkstes nebija?”
Teicējs: „Nē, mūsu pusē nebija!”
Intervētājs: „A kā sauca tos vadoņus, teiksim, bara, čiganā bara? Bija tāds speciāls vārds?”
Teicējs: „Vairs neatceros, neatceros tādu lietu!”
Intervētājs: „Un tā sieva, ko darīja? Kas viņas galvenais pienākums?”
Teicējs: „Apstaigāt tos vecos. Ja pieņēma, ka tā ir čigāniete, tad zīlēšana, pieņēma, ka čigāniete. A, ja ne, tad novēlēja, novēlēja tāpat bez zīlēšanas novēlēja.”
Intervētājs: „Bērniem kaut kā pārbaudīja? Bērnu lasītprasmi?”
Teicējs: „Pārbaudīja! Jā, tas ar bija gadījumi, ja tur bij mazi, to arī pārbaudīja, prasīja.”
Intervētājs: „Par uzvedību prasīja?”
Teicējs: „Galvenais bija, ja bija jaunieši tanīs mājās, iesaistīt viņus vajadzēja. Čigānu uzdevums bija iesaistīt, ievilkt iekšā. Parasti bija arī kāds viens divi, kuri meklēja, vai, nu, sievu, vai, nu, kurai vajadzīgs vīrs bija. Tā bija obligāta spēle jauniešu kolektīvos, vot. Un parasti gāja tur, kur zināja, ka, ka iet tās meitenes vai zēni. Un, ja kādam vēl patika, tad tur skaidris. Tā.”
Intervētājs: „Dziesmas dziedāja, ja?”
Teicējs: „A pamatā, ā, tā kaladošana bija.”
Intervētājs: „Kaladošana?”
Teicējs: „Ziemassvētki sabraukuši, kaladō, kaladō! Rakstītāmi komanāmi, kaladō, kaladō! Rakstītāmi komanāmi, kaladō i tā tālāk. Tā dziedāja! A, otrs, kas jaunāks jau iegāja, jaunāks variants, to kūču piedziedāja. Tas ir Ziemassvētku ēdiens kūču, kūča, kaut kur koķis saka, nez kur, vot. Pie mums bija divi varianti: vienu ēda saldu un tagad jaunākais varants jau taisa kā mērci, ar sāļu mērci, bet agrāk bij pamatā saldā.”
Intervētājs: „A no kā viņu gatavoja?”
Teicējs: „Tikai pie mums tikai kviešu taisīja.”
Intervētājs: „A pie jums, kā pie jums viņu gatavoja?”
Teicējs: „Kviešu, vārīja kviešus un, vai, nu, ar pienu ēda, vai jau bija momentā, ziemā jau piena maz kur slaucās, vai, nu, ar pārlēja, kam ir medus, bet medus ar daudziem nebija, vai ar cukurūdeni pārlēja.”
Intervētājs: „Kviešus, tas ir?”
Teicējs: „Kviešu graudus vārīja!”
Intervētājs: „Kviešu graudus!”
Teicējs: „Vēl nepārsprāgušus!”
Intervētājs: „Tikai graudus, ja!”
Teicējs: „Kviešu graudiem. To sauca par kūču! Vot, i tā vienā dziesmā, ar kūčas piedziedājumā: Naguļu, naguļu Zīmassvētkus! Kūča, kūča! Lai muna naguļu, naguļu Zīmassvētkus! Kūča, kūča! Lai mani bērniņi veldrē nakrīt! Kūča, kūča! Un tā saskaita visu, linīšus, visu ko, bet tas jau vēlāk, jaunāks variants. Ta ka es biju bērns šito nedziedāja. Tas jau ir jaunāks variants iegājies, vot. Pamatā bija tie kaladošanas bolss, ierastais kaladū, kaladū.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte