Folkloras kustības veidošanās Upītē
Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antons Slišāns
„Praktiski folkloras kustība kā tāda te pastāv no aizvēsturiskiem laikiem, tas ir skaidrs. Bet kā organizētas folkloras kustības vēsture, tad tā ir jaunākā. Pirmais variants bija kolhozu laikos, tā ka vēl pirms Jāņu aizliegšanas, kad brigādēs veidojās tādi kā ansamblīši, viņi iestudēja lugas un dziedāja un tamlīdzīgi. Pēc tam nāca Jāņu aizliegšana un tas pieklusa. Otrais pacēlums folkloras bija jau pirms Atmodas laikiem, šeit klubā sāka svinēt kāzas jaunieši, vot, un daļa no šīm pašām sievām gājam te apdziedāt. Vēl tā pirmā tāda kā organizēšana, organizēta bija organizēšanās.
Bet tad īstā organizēšana sākās 1979. gadā, kad pie mums atbrauca no Rīgas, no Konservatorijas studenti Mārtiņa Boiko vadībā (tad viņš vēl bija students, tagad jau doktors), ar vienu mērķi izsekot Anšipovas ciemu tagad pašā robežā ar Krieviju, no kura nav nākuši neviens pie... folkloras pieraksts. Ciems, vai, nu visā Latvijā vai Latgalē, kur nav neviena folkloras pieraksta. Atbrauca, atbrauca, redzi, kāpēc pie manis viņi atsūtīja, laikam zināja, ka es pats jau tam laikam sāku pierakstīt folkloru. Nu, vot, es aizvedu tur, kas tur bija.. Zabene dzīvoja viena, Zabene, laikam, pamatā bija, nu, vot. Tepat pie Brantes aizvedu, bet ko divas sievas var. A man jau bija uz to laiku 1971. gadā pierakstītas trīs kasetes, lentveida kasetes, ar šīs puses tautas dziesmu dziedājumiem, ko pamatā veica Miķelis Jermacāns, (..) tēvs baznīckungs, es tur piepalīdzēju. Pēc tam es turpināju to pierakstīšanu. Vot, tas jau bija padarīts. Un, tāpēc pēc tā Boiko ierašanās, es domāju parādīšu viņam tos ierakstus. Nu, tad tur jau klubs nepastāvēja, tur pastāvēja vidusskolas internāts, kur dzīvoja bērni pa naktīm, tie, kas tālāk dzīvo. Viņus skola atļāva ielaist tur – Monika, laikam bija, nē nebija direktore, jau bija, nu, vot bija direktore? -, ielaidām tur nakšņot un es viņiem uzticēju magnetofonu ar tām lentēm vienai naktij. Un tā bij, laikam, sestdiena, un šeit bij balle. Viņi negāja uz balli, cik viņiem bij divdesmit gadi bij vai nebij, deviņpadsmit, astoņpadsmit gadu, viņi visu nakti, e, grieza to magnetafonu, klausījās. Un otrā dienā, kad es vecāko meitu aizsūtīju pie viņiem ar pienu pacienāt, viņa saka, viņi vēl neko nav sēdus. Vot, pēc tam dienā tikāmies, viņi saka – jums tāda bagāta folklora, un jūs nekā nedariet. Saka, nākošgad Preiļos Monika Livdāne aizstāv diplomdarbu tieši par Latgales kultūras, par Latgales folkloru. Nu, ta piesakieties, iedeva man telefonu, es pieteicos.
Nu, vot, i tad mēs sākām organizēties. Upītē vacākās sievas, Upītē drusku jaunākas sievas, divi ansambļi uztaisīja šeit astoņdesmitā gada augustā pirmo folkloras festivālu, kas sanāca no trim ansambļiem: Briežuciema, kas jau bija nodibinājies, Upītes, Rekavas, i vēl Upītes skolas meitenes, toreiz Aija dziedāja, mācījās astotā klasē, viņa dziedāja tai ansamblī meiteņu. Vot, i Monika Livdāne izvēlējās mūs. I mēs aizbraucām, nu, tad viss sākās. Un tad Rekavas sievas, vecās sievas, kurām bija sešdesmit septiņdesmit, pat vairāk gadu, un Upītes sievas, kurām toreiz bija, no zem trīsdesmit līdz virs četrdesmit, pašā plaukumā. Mūs abus ansambļus tad Stalti, Stalti tie Rīgas, vispār, vadošie folkloristi ņēma visur, kur tik vajadzēja. Pat i Maskavai tikām, kad Krišjāņa Barona svētkus svinēja un kaut kāda mūzikas, muzikas studija bija visā Padomju savienības mērogā. Vot, un pa rajonu mūs vadāja visur, ieskaitot partizāņu piemiņas vietas. Braucām uz Alūksni, rajonu ciemu sacensības bija, vārdu sakot, bijām slaveni. Mums tad bija puiši ansamblī jauni, muzikants bij savs. Tad astoņdesmit trešā gadā pienāca šo pašu sievu bērni un mazbērni un mani bērni bija, sākot no trim gadiem līdz sešdesmit gadiem, (..) laikam bija sešdesmit gadu tādā vecumā. Vot, ziedu laiki bija. Bet tagad, tad jaunieši tie apprecējās, ģimenes jautājumi, visi pazuda, bet pirmais kodols palika, izņemot pienāca klāt, vot, Aija, kas bij drusku pazudusi, pienāca klāt Irēna, kura starp citu, neiesaistoties, bērnu ansamblī viņa bija laikam, ja bērnus būtu, tad bērnu ansamblī, ka mācījās skolā bija, bet par to pastāstīšu vēlāk. Vot, tāda tā vēsture, nonāca līdz tam, ka pagājušogad, pago, aizpagājušogad saņēma Folkloras gada balvu, kā ejošākais, vai kāds tas tur etnogrāfiskais ansamblis.
Nu, tie bērni, kuri izgāja to skolu pie Upītes etnogrāfiskā ansambļa, pēc tam pārgāja Irēnas vadībā pie bērnu folkloras kopas „Upīte”, kuri izgāja to skolu, tie tagad izveidoja Upītes jauniešu folkloras kopu. Tātad tā pārmantojamības tradīcija, un tā kā mēs visi apmirsim, es domāju Upītes jauniešu folkloras kopa būs Upītes etnogrāfiskais ansamblis, a Upītes bērnu folkloras kopa būs Upītes jauniešu folkloras kopa. Nāk drusku tur no malām, bet pamatā tas ir vietējais sastāvs. Pienāk puiši savas draudzenes atved vai meitenes savus draugus atved te no tuvākas apkārtnes, bet pamatā te ir Upītes.”
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
