Par piederību komunistiskajai partijai
Kategorijas: Cilvēks un vara, Antons Slišāns
Teicējs: „Skolā es, ka mācījos, oktobrēnu tad nebija, pionieros es kategoriski nestājos ar Lazdiņu Leonardu. Rēzeknē tagad tas mākslinieks, viņš Rezeknē skolu beidza, dzejnieks savulaik bija, mīlestības un protesta dzejnieks, kā es viņu saucu, bet, nu, puisis drusku.., vot. Mūs, lai skola dabūtu pionieru skolas nosaukumu, sasauca dirktors līniju un visas skolas priekšā pats apsēja mums kaklautus. Uzņēma piespiedu kārtā par pionieriem. Direktoram bija svarīgi, lai skola saiktos pionieru skola.
Komjaunatnē es jau iestājos ar pārliecību. Izlasīju Ostrovska „Kā rūdījās tērauds”, johaidī, šitā cilvēki cieta par padomju varu un es nestāšos komjaunatnē! Aiz pārliecības iestājos.
Partijā es nestājos, jo es redzēju, kādi tie partijas vīri bija – pēdējie pļēguri, kā māte teica, pēdējie jobari, nestājos kategoriski! Bet 1971. gadā braukāja pie manis pusgadu. Pieveda piemērus, redz kā Lietuvā, visi jaunie stājas, kas būs, ka tu nestājies, kas te nomainīs, kas te pārņems varu. Iestājos! Izstājos, ta, ka visi izstājās. Un pa partijas sastāvēšanas laiku saņēmu četrus partijas sodus. Kāpēc? Tāpēc, ka es partijā gribēju ienest kristīgo morāles garu. Apkaroju dzērājus, partijas dūžus vecos, apkaroju malu zvejniekus nārsta laikā, saukdams viņus par fašistiem, atrada, kur mani tiesāt. Notiesāja, pirmkārt, ka es kāzās uzģērbu no Amerikas mātes brāļa atsūtītās drēbes uzvalku. Notiesāja par to, ka man mājās mātes māsas draudzene mūķene, māte bij slima, palīdzēja ravēt dārzus, izkalpināju. Notiesāja par to, ka es rajona laikrakstā uzrakstīju par Boļeslavu Koklaču. Viņš Latvija slaikā bija Latgales, līdz Ulmaņa apvērsumam, Latgales pašvaldību un izglītības darbinieku Sarkanā krusta kases, vispirms, kasieris, pēc tam – vadītājs. Un viņa vadībā Ezerniekos cēla to atpūtas namu. Viņš bija latviešu sarkanais strēlnieks, bet Latvijas laikā viņš bija Aizsargu nodaļas vadītājs, mazpulku koordinators un man, es uzrakstīju par viņu. Viņš te man palīdzēja Līgo tradīcijas uzturēt. Viņš varēja visu nakti nodziedāt, atnāca jaunieši nedzied vai maz dzied, vai danco, viņš visu nakti varāja nodziedāt, nolīgot kopā ar sievām. Un es viņam uzrakstīju tādu kā slavas dziesmu. Pa to, ka viņš strēlnieks vecais, tik daudz ieguldījis. Un pasūdzējās! Kā tu tā? Veco aizsargu vadītāju tagad vari par padomju patriotu deklarēt. Saproti! Jau taisījās mani no partijas izslēgt laukā. Pēc tam viens piecēlās un saka, a kas ta būs, ja mēs tādu labu strādnieku izslēgsim, kas ta mums partijā paliks. Tie paši, kurus es apkaroju, tā mani neizslēdza no partijas! Vot, tā kā es esmu vecais komunists. Vot, nu, neizdevās man partiju pāraudzināt! Neizdevās, ko darīsi.
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
