Par večerinkām, mācībām, precībām un vīru

Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antoņina Melne

Teicēja: „Rogovkā. As, tu zini, as bi.. beidzu farmaceitu školu, man mote bija stingra, vecmodīgais cilvēks, nelaida mani. Rogovkā baļļu nabija, a i tepat dzerevņā bija večerinkas, nalaida mani iz večerinkom. Zini, tie vecie cilvēki!”
Intervētājs: „Jā!”
Teicēja: „As beidzu farmaceitu školu, as nemocēju dancot! Jau divdesmit vīns gods, a dancot ni nemocēju. A, a mona māsiņas, ka bija Daugavpils Pedagoģisko beigusi, jij Siguldā, jau tagad pensionāre. Jī ir Stasja, tī saka, Toņa vajg iet, Antoņina, sauca mani kaimiņi par Toņu, Toņa vajg īt sākt iz večerinkām. Nā, neiešu, a, kur ta bij viņas – pīci kilometri. Šod tod školā bija balles, a tī nemok liels cilvēks dancot divdesmit vins gods, toļka topcī.”
Intervētājs: „A dzīvē bijāt precējsies?”
Teicēja: „Kas ta?”
Intervētājs: „Esat precējusie bejusi dzīvē?”
Teicēja: „As esu, man meita, meita ir doktore, strodoj Gaiļezerā.”
Intervētājs: „O-o-o! Kai Jūs ar veiru iesapazināties? Kādā večerinkā!”
Teicēja: „Kādā večerinkā! Sābris! Bāgu no sākuma! Pazavera, ka Antoņina niko! Soka tik.. aš vīna poša motei meita bij. Tepatās līdz školai. Škola man bij netoļi, itemā pat dzeravņī. Dazavērās, dazavērās, ka tāda i neko, nu i soka staigot pie tēva kārtot, a mote bija mirusi. A, kas jis prostīs, bij četras klasītes beidzis, i aizgājis iz arodškolu, mužik halturščik! Nu, mūrēja prosta. Nu, jis pa Rēzekni sitās, pīna kombinatā mūrēja, kur vēl mūrē. Vienu laiku soka man tas, ka uzmanību pievērst. A dancot nemok, as iešu uz balli! A, Stasa tī mon soka to soli mācīt. A, mote tože negribēja, ka staigātu pa ballēm, zini, vecos laiku cilvēki. Nu, vot, Stasis palaida toļka, jū atved uz sētu, i lai jai nepazalaižas man. Vot, taida disciplina bija. Nu, i mote agri nūmira. Man bija divdesmit trīs godi. Vīnu gadiņu pastrodoju aptikā, i zālītes nelīdzēja, sirds nepietiekamība bija liela, i nevarēja, nez kas plaušās tika, korstums, nu ar plaušām soka slimot, i navarēja mašīnas dabūt, toļko ar tāvu ... tas bija kolhoza pirmie godi. Tāvam bija zirgs. Lielās rogavās pīlikām sīna, as sēdeju, brauču līdzi, moti vežu uz Korsovu, uz rentgeniem. Nu, jau pārbaudīja, vērās ju. I tie gadiņu padzīvoja, nūmira, man bija divdesmit trīs godu. Tūreiz es vīna ar tāvu dzīvoju, i onkulīts bija slims. Jis klibs bija, nesazapracēja, no dzimšanas klibs. I tā as dzīvoju ar tāvu, i gūtiņas slaucu, iz aptieku skraidīju, pusdienās. Man aptiek netoļi, munu sētu no tejienes redz, toļka ielaida svešos, tī, tī izpušierēja, palika vīna istaba uz vistas kājas. Tādi dzēroji tika, tādi barščiki.
Nu, vot, i, nezko sāku jau, tas Edvards saka, par ko ta tu ar Stasi navari aiziet da večerinku. Nu, man kauns, es namoku doncot. Tie mani soli mocīja, mocīja, i bails bija, ka neaizlieku, sākšu mīceitīs, ka visi mani redz, tie vusi redz, tak domāju topčijos, nu. I namoku dancot. Tā ji man drusku pamocēja un savus radus brolēnus posūta – Toņu vajg uzlūgt. Nu, tie tā, ej, ej! Izgāju, dumāju, ka visi uz mani verās, a, kū tie veras, jie i neredzēja, mož. Dūmāju, visi verās, ka es nemōku. Vīnu reizi aizgāju – auss dega, i vuigi dega, vaira naīšu mūžam. Nu, vot, a sābris soka, i soka staigot itas.”
Intervētājs: „Kai sauca vīru?”
Teicēja: „A?”
Intervētājs: „Kai sauca vīru?”
Teicēja: „Edvards. I soka staigot. Nabija, ka as saku arodškolu beidzs. Godu starpība bija. Godu vecoks. A mazi vēl te mēs .. paslēpes, i, i pēdējo pori saucam vēl, ar jo tiku spēlējusies. Jis pabrauca pasauli, pazavērās tikai, nav nikaidas pīredzes, mož, pie jūs tikt niko. Man bija sorkani vaigi, moti lokaini. As nebiju tā. As jau esmu tāda pisdovata.”
Intervētājs: „Sminķi tože jaunībā lītojāt..lietojat?”
Teicēja: „Naasu nakādu sminķi lītojsi!”
Intervētājs: „Dabeigais skaistums beja?”
Teicēja: „Vuigi sarkani. Tagad jau izgaisa, druski vēl godos, bet nav vairok. Nu i jis, tai staigoj, kārtoj, kārtoj, kompetas atnes i es līdzās dura, nusītu laiku. Kotru vokoru īt, īt, īt, īt, toreiz - Antoņina aizejam mon da kino. Nu, ka Stasa īs, to soku, aizisim, ka Stasa īs. Vot, ar to sovu mosiņu, kura bij Daugavpils pedagoģisko beigusi, Siguldā strodoj pa školotaju. I aizgoju, vīnu otru reizi aizgoju. Tu zini, pīradu, pīradu, tā atsašotāj divi gadi, soka jau bildināt. Nu as ar jū nezalaižos nekodās dzelās, cikām nabiju, nabiju laulājsies, Dīva svētība i dota. Nomira mote, nenomirse nebūtu ļāvusi iet pie tāda prasta, ka nav školu beidzi. Nu arodškolu. Nu tā jau niko bija. Nu par šoferi izamācījās, braukāja uz piena mašīnas, tei pomotškolu. Nu, soka dzert, pa darbnīcām, kā tika. Dzērojs bija. Pī dzēroja dzīvot..”
Intervētājs: „A pormacīt izadevās, vai?”
Teicēja: „A?”
Intervētājs: „Pormacījāt vai nee?”
Teicēja: „Nedzeršu, solās, ne nedzeršu. Nokušā reizē padzēris atbrauc, reizes trīs tīsības noņēma i tos porlika tīsības. Nūpirkām lielo motociklu. Vot, nesen, aizvokar toļka. Izmira ar vēzi.”

Fotogrāfijas

Audio ieraksts

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte

Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas pārrobežu sadarbības programma Eiropas kaimiņattiecību un partnerības instrumenta ietvaros 2007-2013
Daugavpils University Innovation and Development
Promotion Centre
Yanka Kupala State University of Grodno
Promotion Centre

Latvia, Lithuania and Belarus Cross-border Cooperation
Programme within the European
Neighbourhood and Partnership Instrument 2007-2013
Šo projektu finansē Eiropas Savienība
Eiropas Komisijas EuropeAid LV-LT-BY Programmas mājaslapa ES delegācija Baltkrievijā

Par šīs mājaslapas saturu ir atbildīga Daugavpils Universitāte un tā nekādā veidā nevar tikt izmantota, lai atspoguļotu Eiropas Savienības uzskatus.