Par izvešanu uz Sibīriju
Kategorijas: Ģimene, Antoņina Melne
Teicēja: „Es vīna paša augu, goni mūsiem ganija, pat četras gūvs turēja. Ganība bija toļi. Kilometris iti sāni kopu. Mani nelaida nekur!”
Intervētājs: „Pei.. piemeitiņa?”
Teicēja: „Voi, mani cīši žēloja, gordumus nesa, par to, ka es vīna poša augu.”
Intervētājs: „Peidzīvojāt arī, ka bija tā izvešana Sibīriju kai bērns?”
Teicēja: „A toreiz tēvs nagulēja ustabā. Nez ko jau veda ite vusus. Jis tože sorgoja, ka tas nav bijis, mēs jau nagatove bijām jau. Drēbes bija sasītas vīkšos, a nezkai neaizveda. Mūsiem pazīstams bija tas pogasta prīkšnīks, mož, i tis aizstovēja. A, kaut zeme nebija liela, a dzīvoj cīši labi. Tēvam motei visur naudas bija gona, i tēvs nabija dzērojs, tādi, nu, ekonomīgi bija cilvēki.”
Intervētājs: „Opkortējos daudz aizveda?”
Teicēja: „Nā, no Rogovkas te cīši nē! Tī toļāk. Mona, vot, tī, kas tagad strodoj, strodoj aptīkā, jī bija por fasētāju, tī bij aizvesta Vera Pujaca, pati rogovkiete.”
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
