Kategorijas: Svētki un tradīcijas, Antoņina Ludborža

Teicēja: „A Jaungadā ... Nu tā jau Veca goda vokarā visod lējām laimes. Jaunie ... Var sacīt, ka nevīnu godu nepagoja i-i-i, vecs gods, ka nelējām laimes. Nu, sagojām dzerevnī jaunieši. Tie mūsiem tāda moja vīna bija sabiedriska, tī pulcējās i .. i vecoki cilvēki, i jauni, pie Barkāniem, pošā tī Kristinku centrā, vot, tī mēs sagojām, tī mēs lējām laimes. Nu, i tī večer.. otkol, ka parastajās svētdienī sagoja, izstostīja posakas vusādas.”
Intervētājs: „Atcerīties varbūt kodu posaku?”
Teicēja: „Ziniet, es jūsiem pasacīšu, tāds vecs bija simtu gadu jau ja, ka jis nomira, jam simts gadu bija. Līks, līks, jau tā, vot, jis sagoja goja, saprūtīt, salīcis, nabags. Jis stostīja par nazkeidu, posaku vienu garu garu, tū vairāk as naatceros, tik zinu, ka tī bija kaut kādi divi puikas Basentiņš, Tureite, vot, todi vordi timā posakā bija. Bet par kū tee tēma bija to, ziniet, ka es naatceros vairs. Tis bij ļūti sen kaut kur, mož, šķiet, da, četrdesmt sestā godā vai agrāk, tas vecs jau beigās nomira. A tai jau sagājām meitas, adējām cimdus, cits i izšuva, bija mūdē rišeljē, kristdūrieni, i tepikus vusādus, tāpat parastos atkol šūdēja meitas. Timā sētā i cimdus adīja, i zečes adīja, kura, kura smukokas.”
Intervētājs: „Pūrā likot?”
Teicēja: „Likām piūrā, jā!”
Intervētājs: „A cik vajadzēja noadēt, lai pūrā salikt? Kas.. kas bija tādas lītas, kuras lika pūrā?”
Teicēja: „Kai?”
Intervētājs: „Kādas, kū lika pūrā? Cik sīvai vajadzēja topošai saadīt?”
Teicēja: „Nu ziniet, as saceišu, tī laikam tā jau centās īlikt bez zinošanas, vai es īšu pie vīra vai naīšu. Kaut kur, nu, vismaz, lai būtu keidu divpadsmit poru tī cimdu, kodi seši pori zeču i, nu, kei kura izdomāja. Nu, a, ka jau taisījās īt pie vīra, ta jau toreiz vēl papildināj tisovu, to sovu pūra lodi.”
Intervētājs: „Kādas bija tradīcijas uz kozām?”
Teicēja: „Uz kozām, kei jau visur! Ka izlaida iz baznīcu, dzīdoja to svēto goru tā jaunive. Nu, i tāpat jauniečam tie jau skaitīja, i, ka atbrauca, tūreiz jau vortus taisēja, tie muzikanti spēlēja i vortus appušķoja, i lika ti tos traukus sasist i graudus bēra, tie lasija, malku lika grīzti, i, nu, i vēl kas ko dadomāja. I tad, vot, jau laida, ka jī vusu izpildeja jaunais pors, laida jos pī golda. Nu! Priekšā goja tēvs ar māti, ar torti vai ar lielākoties goja ar maizes klaipu, da, uz dvieļa izlikts maizes klaips bija. I to maizes klaipu lika jaunive iz golda. Nu, vot tādas. Nu, tūreiz jau atkal, aizēda, izdzēra, cīši tādu runu nabija, kā tagad jau izasokās daudzi kas. A toreiz jau gāja stomačam dziedoja. Nu, dzīsmas vusodas bija. Lobākas, smukākas, i nesmukākas.
Intervētājs: „Apdziedošanas dzīsmas arī dzīdoja, da?”
Teicēja: „Jā, jā!”
Intervētājs: „Jūs varbūt arī dzīdojāt?”
Teicējs: „Nā, man to netika. Mani stomačos nelaida mamma, saprūti! Es, laikam, stomačos biju tik div kozās. Vīnu reizi aizgoju, ka mamma nezināja. I ka izzinoja, soka borties, ka nalūgtam nevajg īt iz kāzām. A mūsiem troki gribējās. Nu, tī kaimiņu sādžā vīns precējās. Ne, jaunies pors, a, vot, jau tāds atraitns vīns jau. Nu, sarunājām, sadomājām ar draudzeni, ka aiziesim. Nu, bijām aizgājušas. Nu, tad vīnu reizi, da, atkol bijām mūsu sarunājuši jauno.. jaunie, kad precējās aizgojš, te mūs stomačos. As tādu pasaceit, tādi to dzīsmu lāgā nazināju, bet apdziedoja vecokā goda gojuma sīvītes. A tom tie vusādi bija, vusādas dzīsmes bija – lobākas, smukākas i nesmukākas.”

Fotogrāfijas

Lejuplādēt

Lejuplādēt

Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte