Par māsas aizvešanu uz darbu Vācijā Otrā Pasaules kara laikā
Kategorijas: Starpkonfesiju un starpnacionālā saskarsme, Antoņina Ludborža
Teicēja: „Nu, vot, tikai man mosu aizveda. Nu, as tā domāju, tis bija tādā iespaidā, ka, nu... Tij tā bija, meitiņas. Mūsiem bija starosta, starosta mūsu pašu dzerevņas, Kristinku dzerevņas. Nei, jis bija jim pošam liela ģimene. Mosas bija keidas četras i div broļi. Vajadzēja tak no tos ģimenes aizvest, nu, niviens jau nesūtīja. A par cik daudz, nu, jau mēs krīvu tautības i monu mosu aizveda četrdesmit ūtrā gadā 27. maijā iz Vociju.”
Intervētājs: „Atsagrīza jei?”
Teicēja: „Ko?”
Intervētājs: „Atsagrīza jei?”
Teicēja: „Nēsagrīza. Tī bija no Holandes tādi pat izsūtīti i jei lāgerī keidu mēnesi laikam pabija jī. Citam jūs tur sašķiroja, nūskaidroja, vai tie bijuši komjaunieši vai nav bijuši, šitā tāļāk. Zinu, ka no pagasta sūtījām, ka jī nav nekur sastāvējusi. Redzi četrudesmit ūtrais gads, a bija četrdesmities – daudzi jaunieši bija iezasaistījušies, kai saka tie komjaunatnē. Kur māsa bija divdesmit treša gada, jaunu jei aizveda. Jei apsaprecēja ar holandīti, jei šodien dzīvo Holandē.”
Intervētājs: „Jūs ar jo sasazinājāties?”
Teicēja: „Kai?”
Intervētājs: „Jūs ar jo sasazinājāties?”
Teicēja: „Jā! Vot! Jei divi dēli ir, vīns jau nomira. Vīrs ar, vot, pagājušogad nomira deviņdesmit godu vecumā.”
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
