Bēres. Par latviešu un krievu sadzīvošanu
Kategorijas: Starpkonfesiju un starpnacionālā saskarsme, Antoņina Ludborža
Teicēja: „Saprūtiet, nu, kei nūmira cilvēks, parasti globāj par nedeļu, tā. Nu, čikam sataisīja to bēru gūdu, vusu. I pirmajā zorks bija josataisa, a, a bēres pošas kei i bēres. Olu voreja, i ādamos visādus taisīja. I vusu nedeļu goja sīvītes i saļmus dzīdāja kotru vokaru tamā bēru sētā. Nu, i bēru dīnā baznīckungu veda. Tis i bij pie katoļiem, tāpat i pareizticīgiem. Mēs tī biju ostoņas ģimenes pareizticīgos. Nu, bet es saku, ka par cik daudz mēs latviešu vidē dzīvojam, mon tā rodis, ka man nav krīvu akcenta.”
Intervētāji: „Nav, nav, nav, nav! Pilnīgi!”
Teicēja: „Da. Es, ka goju iten Nautrēnos školā i ... man zināja tikai ... ij tei te klases audzinotaja, ka es asu krīvu tautības. A tūreiz jau, ka izzināja ... vai, vai, Antonij, saceja, mēs tak nezinājām, ka tu esi krievu tautības, tu tak tik skaisti runā latviešu valodā. Nu, vot, tai, tai, tai mūsu vusi kristenkieši runāja. Nu, beja tie mūsiem tādas div sīvītes, jau nu vecas, jau nūmiruš, atvestas, nu, tī nū Makašānu pogasta Rogozu dzerevņas, īprecētas. Vot, tos ar todu akcentu runoj, bet, nu, runoj ar labi, ar, kā saka latviešu valodā.”
Intervētāji: „A tajā laikā latvīts ar krīvu sadzīvoja?”
Teicēja: „ Nu, nezinu. Mūsu sādžā mēs sadzīvojām tīri normāli, jā.”
Fotogrāfijas
Audio ieraksts
Pētnieks: Dr. philol. Gatis Ozoliņš, Daugavpils Universitāte
